Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Vai tad tā nav ikvienam no mums? - kāds ierunājās mums aiz muguras, un pagriezušies mēs ieraudzījām tur stāvam Enohu. - Un es ceru, ka tu, dārgā Emma, ceļā uz Londonu pārlieku nenovērsīsi amerikāņa uzmanību. Ja ausī ielavījusies jaunas dāmas mēle, ir grūti pamanīt tukšpaura klātbūtni.

- Cik tu esi neciešams! - Emma atcirta.

- Es nespētu nepamanīt sajūtu, ja tā rastos, - es iebildu, lai gan nudien vēlējos, kaut varētu neņemt vērā kņudoņu, par kuru Enohs bija uz mani greizsirdīgs.

- Tad jau pastāstiet man par savu slepeno tikšanos, - Enohs turpināja. - Vai čigāni tiešām pasargā mūs tāpēc, ka noslēguši kādu netīru savienību, par kuru neviens no mums nav dzirdējis?

- Viņu barveža un tā sievas dēls ir īpatnis, - Emma atbildēja. - Viņi cerēja, ka mēs varēsim zēnam palīdzēt.

- Neprāts, - Enohs secināja. - Viņi gandrīz ļāva, lai tie kareivji novelk viņiem dzīviem ādu pār acīm tikai viena puikas dēļ? Un jūs vēl runājat par to, ka emocijas aizmiglo skatu! Man šķita, ka mūsu spēju dēļ viņi grib mūs padarīt par vergiem vai vismaz pārdot izsolē, bet es jau parasti pārvērtēju cilvēkus.

- Tad ej un atrodi kādu beigtu dzīvnieku, ar ko paspēlēties, - Emma atcirta.

- Es laikam nekad nesapratīšu deviņdesmit piecus procentus cilvēces, - Enohs noburkšķēja un aizgāja, grozīdams galvu.

- Dažbrīd man šķiet, ka tas čalis ir kādas mašīnas detaļa, -Emma noteica. - Ar miesu no ārpuses, bet metālu iekšā.

Es iesmējos, taču paslepšus lēsu: vai Behirs rīkojās neprātīgi, riskēdams sava dēla dēļ? Ja Behirs bija traks, tad tāds nešaubīgi biju ari es. No kā tik es nebiju atteicies tikai vienas meitenes dēļ! Neņemot vērā manu ziņkārību, vectēvu un to, ka bijām parādā mis Peregrinei, galvenais iemesls, kādēļ atrados tur - un tobrīd -, bija viens vienīgs: kopš dienas, kad satiku Emmu, es zināju, ka vēlos būt kopā ar šo meiteni, lai kurā pasaulē viņa dzīvotu. Vai tas nozīmē, ka esmu neprātīgs? Vai ari manu sirdi ir pārlieku viegli iekarot?

Ja nu arī man derētu kaut nedaudz metāla sirds vietā? - es nodomāju. Kur es tobrīd atrastos, ja manu sirdi sargātu stingrākas bruņas?

Atminējums bija pavisam vienkāršs: es atrastos mājās un monotoni eksistētu ar medikamentiem. Slīcinātu bēdas video-spēlēs. Strādātu ilgas maiņas Smart Aid. Un dienu no dienas iekšēji ietu bojā no nožēlas.

Gļēvulis! Vārgs, nožēlojams puišelis! Tu palaidi garām savu izdevību!

Tomēr tā nebija. Tiecoties pēc Emmas, es riskēju ar visu, kas man piederēja, - un šo risku man nācās atkārtot katru dienu -, tomēr tādējādi es biju pats nonācis pasaulē, kuru savulaik nespēju pat iztēloties. Šajā pasaulē es dzīvoju starp cilvēkiem, kas bija dzīvāki par visiem, ko jebkad biju pazinis; šie ļaudis darīja to, par ko man pat sapņos nebija rādījies, ka es kaut ko tādu spētu. Viņi izturēja tādas mocības, kādas es pat sapņos nespētu izciest. Un tas viss tikai tāpēc, ka es biju ļāvies jūtām pret kādu brīnumainu meiteni.

Lai gan šajā pasaulē mūs gaidīja nepatikšanas un briesmas, lai gan šī jaunā savādā pasaule bija sākusi brukt jau mirklī, kad

es to iepazinu, biju absolūti laimīgs, ka tur atrodos. Par spīti visam, šāda brīnumaina dzīve bija tieši tas, par ko vienmēr biju sapņojis. Dīvaini, ka iespējams dzīvot vienlaikus sapņos un ļaunākajos murgos, es nospriedu.

- Kas tev lēcies? - Emma jautāja. - Tu tā skaties uz mani...

- Gribēju pateikt tev paldies, - es atbildēju.

Viņa sarauca degunu un saviebās tā, it kā es būtu pateicis kaut ko smieklīgu. - Pateikt paldies - par ko?

- Par to, ka devi man spēku, par kuru es pat nenojautu, ka manī tāds mīt, - es paskaidroju. - Tu dari mani labāku.

Mana draudzene piesarka. - Es pat nezinu, ko teikt.

Emma, spožā dvēsele! Man vajadzīga tava uguns - tā, kas slēpjas tavā sirdī.

- Nesaki neko, - es bildu un pēkšņi sajutu vēlmi viņu noskūpstīt. Un tā arī darīju.

Lai gan bijām nāvīgi pārguruši, čigānus pārņēma dzīvespriecīga oma. Šķita, ka viņi nolēmuši turpināt ballīti, un jau pēc dažām krūzēm karsta, ar kaut ko stiprināta dzēriena un vēl dažām dziesmām viņi pārņēma iniciatīvu. Stāstīšanas māka viņiem ir dota no dabas tāpat kā dziedāšana; šie dabiski valdzinošie ļaudis uzņēma mūs kā sen neredzētus radiniekus. Pusi nakts palikām nomodā, stāstot par aizraujošiem notikumiem. Jaunais puisis, kurš bija atdarinājis lāča rēcienus, uzstājās kā vēderrunātājs tik pārliecinoši, ka es gandrīz noticēju, ka viņa lelles atdzīvojušās. Šķita, ka viņš ir mazliet ieķēries Emmā un rāda savu priekšnesumu tikai viņai vienai. Jaunais cilvēks iedrošinoši smaidīja, bet meitene izlikās to nemanām un zīmīgi nelaida vaļā manu roku.

Vēlāk čigāni mums pastāstīja, kā Pirmā pasaules kara laikā britu armija konfiscējusi visus viņu zirgus un kādu laiku nav bijis, kas velk ratus. Viņi tikuši pamesti mežā - šajā pašā mežā -, līdz kādu dienu apmetnē ieklīdis bars kazu ar gariem