Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Kamēr viņi būs projām, es ielūkošos jūsu plaukstās un pareģošu nākotni, - viņa piedāvāja un pievērsās Horācijam. - Kas zina, varbūt tu kādu dienu uzkāpsi Kilimandžaro! - Tad viņa uzrunāja Bronvīni: - Vai ari tu apprecēsi bagātu, izskatīgu vīrieti!

Bronvīne iespurdzās. - Mans slēptākais sapnis.

- Nākotne ir mana specialitāte, kundze, - Horācijs iebilda.

- Ļaujiet parādīt, kā tas darāms!

Mēs ar Emmu un Milardu atstājām pārējos un sekojām Behiram pa apmetnes teritoriju. Kad bijām nonākuši pie vago-niņa, kas šķita pavisam parasts, čigānu vadonis uzrāpās pa īsajām trepēm un pieklauvēja pie durvīm.

- Radi? - viņš klusi sauca. - Lūdzu, iznāc laukā! Pie tevis atnākuši ciemiņi.

Durvis pavērās spraugā, un kāda sieviete pabāza degunu laukā. - Viņam bail. Neparko nekāpj laukā no sava krēsla. -Viņa mūs vērīgi nopētīja, tad atvēra durvis plašāk un aicināja iekšā. Mēs uzkāpām pa pakāpieniem un salīkuši ielīdām piekrautā, bet mājīgā telpā, kas izrādījās vienlaikus dzīvojamā istaba, guļamistaba un virtuve. Pie šaurā lodziņa atradās gulta, galds un krēsls, no mazītiņas krāsniņas laukā pa atvērumu jumtā stiepās skurstenis; tur bija viss, kas nepieciešams paš-pietiekamai dzīvei ceļā nedēļām vai mēnešiem ilgi.

Vienīgajā krēslā sēdēja zēns. Viņš turēja klēpī tauri. Sapratu, ka esmu redzējis viņu jau iepriekš spēlējam čigānu bērnu orķestrī. Tas bija Behira dēls, un sieviete - es pieņēmu -Behira sieva.

- Radi, novelc kurpes! - sieviete sacīja.

Puika pieklājīgi nenovērsa skatienu no grīdas. - Vai man tas jādara? - viņš pajautāja.

-Jā, - Behirs apstiprināja.

Zēns vispirms novilka vienu, tad otru kurpi. Acumirkli es neticēju savām acīm: kurpēs nebija nekā. Šķita, ka mazajam nav pēdu. Un tomēr viņš bija pūlējies apavus novilkt, tātad kaut kam taču tie bija uzvilkti. Tad Behirs lūdza dēlu nostāties uz kājām, un tas negribīgi paslīdēja uz priekšu pa sēdekli un piecēlās. Šķita, ka zēns levitē, jo bikšu gali tukši karājās dažas collas virs zemes.

- Radi sāka kļūt neredzams pirms dažiem mēnešiem, - sieviete skaidroja. - Vispirms tikai kāju pirksti. Tad papēži. Visbeidzot arī abas pēdas. Nekas, ko esmu dēlam devusi, - ne tinktūras, ne tonizējoši līdzekļi - nav ne mazākajā mērā viņam palīdzējis.

Tātad pēdas zēnam tomēr bija, tikai neredzamas.

- Mēs nezinām, ko darīt, - Behirs atzina. - Es tā iedomājos, varbūt jūsu vidū ir kāds dziednieks...

- Tas nav izārstējams, - Milards teica, un viņa atbalss tukšumā lika puikam pacelt acis. - Mēs ar viņu esam līdzīgi. Ar mani pusaudža gados notika tāpat. Es nepiedzimu neredzams, tikai pamazām tāds kļuvu.

- Kas tur runā? - zēns jautāja.

Milards paņēma šalli, kas karājās gultas galā, un aptina sev ap seju, tā parādot, kur atrodas viņa deguns, piere un mute.

- Es esmu šeit, - viņš sacīja un piegāja puikam tuvāk. - Nebaidies!

Kamēr mēs pārējie vērojām, zēns pacēla roku un aizskāra Milarda vaigu, tad aptaustīja puiša pieri un matus - man ne reizi nebija ienācis prātā, kāda varētu būt to krāsa un griezums, - un pat viegli tos paraustīja, kā pārbaudot, vai cirtas ir īstas.

- Tu patiešām esi te! - zēns secināja, acīm mirdzot izbrīnā.

- Tu tiešām esi!

- Un būsi ari tu, pat ja viss pārējais vairs nebūs redzams, -Milards drošināja. - Tici man! Tas nav sāpīgi.

Zēns pasmaidīja, un viņa mātes kājas tajā pašā bridi saļodzījās, viņa pat pieturējās pie Behira. - Lai Dievs tevi svētī! -sieviete sacīja Milardam, valdot asaras. - Lai Dievs tevi svēti!

Milards apsēdās blakus Radi neredzamajām pēdām. - Tev ne no kā nav jābaidās, manu zēn. Patiesībā, tiklīdz būsi pieradis pie tā, ka esi neredzams, tu droši vien iepazīsi daudz priekšrocibu...

Un, kamēr Milards sāka tās uzskaitīt, Behirs devās pie durvīm un pamāja Emmai un man. - Ļausim viņiem pabūt vieniem, - viņš noteica. - Esmu pārliecināts, ka šiem ir, par ko parunāt.

Mēs atstājām Milardu kopā ar mazo zēnu un viņa māti. Atgriezušies pie ugunskuriem, ieraudzījām, ka visi - kā īpatņi, tā čigāni - ir sastājušies ap Horāciju. Viņš stāvēja, pakāpies uz celma pārsteigtās zilnieces priekšā, un aizvērtām acīm, uzlicis vienu roku uz sievietes galvas, stāstīja par to, ko tobrīd it kā redz sapni: - ... Un jūsu mazdēla mazdēls būs milzīga kuģa kapteinis, kas kursēs no Zemes uz Mēnesi kā omnibuss. Un

uz Mēness viņam piederēs pavisam mazītiņa mājiņa, un viņš nespēs izmaksāt ķīlas naudu, tāpēc nāksies namiņu izīrēt. Un viena no īrniecēm būs skaista sieviete, kurā viņš ļoti stipri iemīlēsies. Tās būs uz Mēness vēl neredzētas jūtas, un mīlestība tur nebūs tas pats, kas jūtas uz Zemes, jo tur valda cita gravitācija...

Mēs vērojām notiekošo no malas. - Vai viņš nemānās? - es vaicāju Emmai.

- Iespējams, - viņa atbildēja. - Vai arī tikai drusku dzen velnu ar to sievieti.

- Kāpēc gan viņš nepastāsta par mūsu nākotni?

Emma paraustīja plecus. - Horācija spējas reizēm ir neciešami bezjēdzīgas. Viņš mēdz veselu mūžību veltīt tam, lai pareģotu nākotni svešiniekiem, bet pret mums ir gandrīz pilnībā noslēdzies. Varbūt ir tā: jo vairāk Horācijs kādu mīl, jo mazāk spēj saskatīt. Emocijas aizmiglo viņam skatienu.