Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Nekad iepriekš nebiju jājis. Laikam biju vienīgais ļoti bagātais bērns visā Amerikā, kurš to nebija darījis. Un ne jau tāpēc, ka neuzskatītu zirgus par skaistiem, majestātiskiem radījumiem, dzīvnieku pasaules kalngalu un tā tālāk, un tā joprojām... Es tikai nebiju pārliecināts, ka kādam dzīvniekam varētu rasties kaut mazākā interese ļaut cilvēkam kāpt sev mugurā un viņu kaut kurp vest. Turklāt zirgi bija ļoti lieli, ar ņirbošiem muskuļiem un milzīgiem, apdilušiem zobiem; tie arī vērās uz mani tā, it kā zinātu, ka es baidos, un sapņotu par iespēju iespert man pa galvu. Nemaz nerunāšu par to, ka zirga

mugurā nav iespējams piesprādzēties - tur vispār nav nekādas sekundārās savaldīšanas sistēmas un tomēr šie dzīvnieki spēj attīstīt gandrīz tikpat lielu ātrumu kā mašinas, tikai ir daudz lecīgāki. Tāpēc viss šis pasākums man šķita nevēlams.

Par to es, protams, nebildu ne vārda. Tikai turēju muti, iekodu lūpā un cerēju, ka nodzīvošu vismaz tik ilgi, lai ietu bojā interesantākā veidā, nekā krītot no zirga muguras.

Līdz ar pirmo aiziet! zirgi metās aulēkšos. Acumirklī aizmirsu par jebkādu pašcieņu un kā lācis apķēros ap vidu sedlos priekšā sēdošajam vīrietim, kurš valdīja grožus. Viss notika tik strauji, ka man nebija iespējas pamāt atvadas tiem čigāniem, kas bija sanākuši mūs pavadīt. Tas nemaz nebija slikti, jo atvadas tik un tā nebija mana stiprā puse, turklāt pēdējā laikā biju tās piedzīvojis nepārtrauktā refrēnā: Ar Dievu, ar Dievu, ar Dievu...

Mēs jājām un jājām. Mani stilbi kļuva nejutīgi - tik stipri biju piespiedies zirgam. Behirs jāja pa priekšu; viņa īpašais dēlēns sēdēja seglos kopā ar viņu. Puika turējās zirga mugurā taisnu muguru, rokas nolaidis gar sāniem. Viņš bija pārliecināts par sevi un nebaidījās - kāds pretstats noskaņojumam aizvadītajā vakarā! Šeit, čigānu kompānijā, viņš jutās savā elementā. Mēs viņam nebijām vajadzīgi. Šie bija viņa tautieši.

Galu galā zirgi pārgāja riksī un es sadūšojos atraut seju no jātnieka jakas muguras un pavērot mainīgo ainavu. Tagad mēs pārvietojāmies nevis pa mežu, bet gan gar laukiem. Iejājām ielejā, kuras centrā pletās pilsētiņa, kas no šīs vietas neizskatījās lielāka par pastmarku. To no visām pusēm ieskāva zaļumi. No ziemeļu puses tai tuvojās gara baltu, gaisīgu punktu rinda -dzelzceļa tvaika lokomotīves dūmainā izelpa.

Behirs apturēja zirgus tieši ārpus pilsētas vārtiem. - Tālāk mēs nedrīkstam iet, - viņš teica. - Pilsētās mēs neesam īpaši gaidīti. Jums nav nepieciešams pievērst sev uzmanību, bet tā notiktu, ja jūs būtu kopā ar mums.

Bija grūti iztēloties, kāpēc kāds vispār varētu iebilst pret šiem jaukajiem ļaudīm. Tomēr līdzīgu aizspriedumu dēļ arī

īpatņi bija novērsušies no sabiedrības. Tāda nu ir skumjā pasaules kārtība.

Visi bērni norausās zirgiem no muguras. Es nostājos aiz citiem, cerot, ka neviens nemanīs, cik ļoti man trīc ceļi. Bijām jau gatavi iet, kad Behira dēls nolēca no tēva zirga un iesaucās: - Pagaidiet! Ņemiet mani līdzi!

- Man likās, ka tu grasījies ar viņu parunāt, - Emma neizpratnē vērsās pie Milarda.

- Es ari parunāju, - tas atbildēja.

Zēns izvilka no seglu somas mugursomu un pārmeta pār plecu. Viņš bija pavisam gatavs doties ceļā. - Es protu gatavot ēdienu, - viņš teica, - skaldīt malku, jāt ar zirgu un sasiet dažādus mezglus!

- Pasniedziet taču viņam atzinības krustu! - Enohs norūca.

- Diemžēl tas nav iespējams, - Emma saudzīgi atteica.

- Bet es esmu tāds pats kā jūs un ar katru bridi kļūstu tikai līdzīgāks! - Zēns sāka atpogāt bikses. - Vai redzat, kas ar mani notiek?!

Iekams kāds paspēja zēnu apturēt, viņš jau bija nolaidis bikses līdz potītēm. Meitenes noelsās un aizgriezās. Hjū skaļi sacīja: - Velc bikses kājās, samaitātais neprāti!

Tomēr tur nebija, ko redzēt, - zem jostasvietas čigānzēnam nekā nebija. Neveselīga ziņkāre dzina mani blenzt uz viņa joprojām redzamo daļu, tā paverot kristālskaidru skatu uz viņa iekšējo orgānu darbību.

- Vai redzat, cik daudz esmu zaudējis kopš vakardienas? -Radi jautāja, panikas pārņemts. - Drīz es vispār vairs nebūšu redzams!

Čigānu viri, stulbi blenzdami, sačukstējās. Satraukti šķita pat viņu zirgi, kas turējās pa gabalu no bērna, kurš zaudēja savu miesu.

- Lai man pieaug spārni! - Enohs izmeta. - No viņa palikusi pāri tikai puse.

- Ak, nabadziņš! - novilka Bronvlne. - Vai mēs nevaram ņemt viņu līdzi?

- Mēs neesam ceļojoša cirka trupa, kurai var pievienoties, kad vien rodas vēlme, - Enohs neatlaidās. - Mēs esam devušies bīstamā misijā, lai glābtu savu imbrīni, un nevaram atļauties atvēlēt aukli vienam jaunam, bezpalīdzīgam īpatnim!

Čigānzēna acis plati iepletās, viņš sāka raudāt, mugursoma nošļuka no pleca un novēlās zemē.

Emma paveda Enohu malā. - Tu biji pārāk skarbs, - viņa teica. - Tūlīt pat atvainojies zēnam!

- Nē. Mēs šobrīd nožēlojami zaudējam tik dārgo un gaistošo laiku.

- Tie cilvēki izglāba mums dzīvību!

- Mūsu dzīvības nebūtu jāglābj, ja viņi nebūtu mūs iebāzuši savā brīnišķajā būri!