Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Meitene nometās ceļos un nolika mis Peregrini zemē uz sāniem, tad pasniedzās zem putna spārna un it kā uzvilka neredzamu atslēgu. Jau pēc mirkļa mis Peregrines acis atvērās, un viņa sāka tipināt apkārt, mehāniski grozīdama galvu un mētādama kājas, kā atsperes uzvilkta. Beigu beigās viņa ar joni apstājās un nokrita uz sāniem stinga kā dēlis. Nudien, Oskara balvas cienīga uzstāšanās.

Šķita, ka konduktors ir gandrīz - bet ne līdz galam - pārliecināts. - Labi, - viņš norūca. - Ja tā ir spēļmantiņa, lūdzu, noslēpiet to savā rotaļlietu kastē, - viņš norādīja uz lādi, ko Bronvine bija nolikusi uz perona.

Bronvine vilcinājās. - Tā nav...

- Labi, tūlīt, viss kārtībā, - Emma iejaucās un atrāva vaļā lādes slēdžus. - Māsiņ, liec to tagad nost!

- Bet ja nu tur aptrūksies gaisa? - Bronvine uzšņāca Emmai.

- Tad mēs ar dievpalīgu izurbsim sienās caurumus! - Emma atšņāca.

Bronvine pacēla mis Peregrīni un saudzīgi ielika lādē. - Es ārkārtīgi atvainojos, kundze, - viņa nočukstēja, tad aizvēra un aizslēdza lādes vāku.

Konduktors beidzot paņēma mūsu biļetes. - Pirmajā klasē! Jūsu vagons atrodas pašā sastāva priekšgalā, - viņš pārsteigts teica un norādīja uz perona galu. - Es jums ieteiktu pasteigties!

- Lai nu kurš būtu to teicis! - Emma iesaucās, un mēs metāmies skriešus pa peronu.

Izpūtis tvaika mutuli un metāliski nograbējis, vilciena sastāvs mums blakus ar rāvienu uzsāka gaitu. Pagaidām tas bija nogājis tikai dažas collas, bet ar katru riteņu apgriezienu ātrums tikai pieauga.

Mēs panācām pirmās klases vagonu. Pirmā pa atvērtajām durvīm ielēca Bronvine, nolika lādi gaitenī un pastiepa roku, lai palīdzētu iekāpt Olīvijai.

Un tad mums aiz muguras iekliedzās kāda balss: - Stāt! Nost no vilciena!

Tā nebija konduktora balss. Šī skanēja daudz zemāk un valdonīgāk.

- Es zvēru, - ierūcās Enohs, - ja vēl kaut viens cilvēks neļaus mums iekāpt vilcienā...

Atskanēja šāviens, un no pēkšņajām izbailēm man sapinās kājas. Paklupis pret kāpsli, atkritu uz perona.

- Es teicu: stāt! - balss ierēcās vēlreiz, un, pavēries pār plecu, es ieraudzīju uz perona stāvam formā tērptu kareivi, kurš, ieliecies ceļos, mērķēja ar šauteni uz mums. Līdz ar skaļiem blīkšķiem viņš izšāva mums virs galvas vēl pāris ložu, lai mēs apjēgtu viņa sacīto. - Nost no vilciena un uz ceļiem! - viņš uzkliedza, skriedams pie mums.

Man ienāca prātā bēgt, bet tad es pamanīju kareivja skatienu, un izvalbītie baltumi bez zīlītēm mani pārliecināja to nedarīt. Tas bija briesmeklis, un es zināju, ka viņš, nekavējoties ne mirkli, nogalinās kādu no mums. Labāk nesagādāšu viņam ieganstu.

Bronvīne un Olivija laikam domāja līdzīgi, jo abas izrausās no vilciena un nometās ceļos mums blakus.

Tik tuvu, es nodomāju. Mēs bijām tik tuvu.

Vilciens aizbrauca no stacijas bez mums, un mūsu pēdējā cerība glābt mis Peregrīni pazuda tālumā.

Līdz ar mis Peregrīni, es pēkšņi apjēdzu. Bronvīne bija atstājusi lādi vagonā! Mani pārņēma instinkts, un es metos pakaļ vilcienam, bet tad ložu rinda nozibēja tikai dažas collas no manas sejas, un es acumirklī jutu spēkus aizplūstam no muskuļiem.

- Vairs. Ne. Soli! - kareivis norēca.

Es atkal sagumu uz perona.

Mēs tupējām zemē uz ceļiem ar paceltām rokām, sirdīm neprātīgi dauzoties. Saspringtais kareivis meta ap mums lokus, nomērķējis ar šauteni un nenolaidis pirkstu no gaiļa. Kopš doktora Golana laikiem nebiju redzējis nebūtni tik tuvu un tik ilgi. Šis bija ģērbies britu armijas standarta formā: haki krekls bija iebāzts vilnas biksēs, kājās - melni zābaki un galvā - ķivere. Tomēr tas viss bija uzģērbts itin kā neveikli: bikses bija sagumzītas un ķivere - atgāzta pārāk tālu pakausī, it kā viņš vēl nebūtu pieradis pie kāda tērpa valkāšanas. Šķita, ka arī viņš nervozē, jo visu laiku vērās sāņus un mūs pārskaitīja. Mūsu bija krietni vairāk, un, lai gan bijām vien bariņš neapbruņotu bērnu, trīs dienu laikā bijām nogalinājuši vienu nebūtni un divus tukšpaurus. Kareivim bija bail no mums, un tieši tas vairāk par visu lika man baidīties no viņa. Bailes darīja nebūtni neparedzamu.

Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto rāciju un ar kādu sarunājās. Kādu mirkli nekas nenotika, un tad atskanēja atbilde. Saruna bija šifrēta, es nesapratu ne vārda.

Nebūtne lika celties kājās. Mēs piecēlāmies.

- Uz kurieni mēs iesim? - Olīvija bikli pajautāja.

- Pastaigāties, - kareivis atbildēja. - Mierīgi un paklausīgi pastaigāties. - Aprautā runas maniere un it kā saplacinātie patskaņi liecināja, ka viņš nāk no citas pasaules malas, bet tēlo britu akcentu, tiesa, ne īpaši veiksmīgi. Nebūtnes tika uzskatīti par maskēšanās lielmeistariem, bet šis nešaubīgi nebija no labākajiem audzēkņiem.

- Tātad - nekādas atpalikšanas no ierindas, - kareivis teica, nopētīdams mūs citu pēc cita. - Nekādas skriešanas. Man aptverē ir piecpadsmit patronas - pietiekami, lai divreiz sacaurumotu katru no jums. Un nedomā, ka nemanu tavu jaku, neredzamais puika. Tikai radi ieganstu, lai es dzītos tev pakaļ, un es par piemiņu nogriezīšu tavus neredzamos īkšķus.

-Jā, kungs, - Milards atsaucās.

- Muti ciet! - kareivis auroja. - Uz priekšu, soļos marši