Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Manuprāt, ir gan, - Baltais iebilda. - Manuprāt, šie ir tieši tie bērni, kurus mēs meklējām. Un pat vēl vairāk - man tā šķiet, ka iepriekšējo nakti viņi pavadīja tavā apmetnē.

- Es jau teicu, ka nekad agrāk neesmu viņus redzējis.

Baltais noklakšķināja mēli kā neapmierināta skolas madāma. - Čigān, vai atceries, ko es solīju ar tevi izdarīt, ja atklāšu, ka tu man melo? - Viņš izņēma no maksts nazi un pielika pie Behira vaiga. - Tieši tā. Es apsolīju nogriezt tavu melīgo mēli un izbarot savam sunim. Un es vienmēr turu vārdu.

Behirs nemirkšķinot vērās Baltā tukšajās acīs. Sekundes tikšķēja nepanesamā klusumā. Manas acis bija piekaltas nazim. Beigu beigās Baltais izmocīja smaidu un, pieslējies stāvus, pārtrauca stingumu. - Bet visu pēc kārtas! - viņš paziņoja un pagriezās pret karavīriem, kas bija mūs šurp atdzinuši.

- Pie kura no jums ir tas putns?

Karavīri blenza cits uz citu. Viens, tad otrs nogrozīja galvu.

- Mēs to neredzējām, - sacīja tas, kurš stacijā bija saņēmis mūs ciet.

Smaids Baltā sejā sašķobījās. Viņš nometās ceļos pie Behira.

- Tu man sacīji, ka viņiem bija putns.

Behirs paraustīja plecus. - Putniem ir spārni. Tie nāk un iet.

Baltais iedūra Behiram kājā. Tā vienkārši - ātri un bez emocijām. Asmens ietriecās miesā un atkal iznāca laukā. Vecais čigāns iekaucās no pārsteiguma un sāpēm un nokrita uz sāniem, saķēris kāju, kas sāka asiņot.

Horācijs noģība un saļima zemē. Olīvija iekliedzās un aizsedza acis.

- Tātad tu man esi melojis jau divreiz, - Baltais sacīja, slaucīdams naža asmeni kabatlakatā.

Mēs pārējie sakodām zobus un turējām muti, bet es redzēju, ka Emma, sev aiz muguras salikusi kopā plaukstas, kas pamazām uzkarsa, jau kaļ atriebes plānus.

Baltais nometa asiņaino kabatlakatu zemē, iebāza nazi atpakaļ makstī un nostājās ar seju pret mums. Viņš, plaši atvēris acis un saraucis vienu uzaci, gandrīz smaidīja. - Kur ir jūsu putns? - viņš klusi jautāja. Jo laipnāks viņš centās izlikties, jo vairāk man bija bail.

- Tas aizlidoja, - Emma atcirta. - Tieši tā, kā tas cilvēks teica.

Es nožēloju, ka Emma to pateica. Tobrīd es jau bažījos, ka Baltais varētu izvēlēties spīdzināšanai tieši viņu.

Baltais piegāja pie Emmas un teica: - Tas bija savainojis spārnu. Jūs visus kopā redzēja vēl vakar. Tas nebūtu varējis aizlidot tālu prom no šejienes. - Vīrietis nokremšļojās. - Vaicāšu vēlreiz.

- Tas nomira, - sacīju es. - Mēs to iemetām upē.

Ja es kritīšu Baltajam uz nerviem vairāk nekā Emma, viņš varētu piemirst, ka viņa vispār kaut ko teica.

Baltais nopūtās. Viņa labās rokas plauksta pārslīdēja pār revolvera maksti, pakavējās uz naža, bet tad apstājās pie jostas misiņa sprādzes. Viņš ierunājās klusāk, it kā sakāmais būtu jādzird tikai manām ausīm.

- Es sapratu, kāda ir jūsu problēma. Jūs uzskatāt, ka tad, ja būsiet pret mani atklāti, neko neiegūsiet. Ka mēs jūs nogalināsim neatkarīgi no tā, ko teiksiet vai darīsiet. Bet jums jāzina, ka tā gluži nav. Tomēr, būdams absolūti godīgs, teikšu tā: nevajadzēja mums likt dzīties jums pakaļ. Tā bija kļūda. Viss varēja būt daudz vienkāršāk, bet tagad, redziet, visi ir dusmīgi, jo jūs esat patērējuši tik daudz mūsu laika.

Viņš norādīja ar pirkstu uz saviem karavīriem. - Tie vīri nodarītu jums pāri ar lielāko prieku. Turpretī es esmu spējīgs paskatīties uz notiekošo no jūsu viedokļa. Mēs patiesi šķietam biedējoši. Es to saprotu. Mūsu pirmā tikšanās reize uz manas zemūdenes klāja bija nožēlojami necilvēcīga. Turklāt jūsu im-brīnes paaudzēm ilgi ir jūs indējušas ar dezinformāciju par mums. Tāpēc jūsu bēgšana bija tikai dabiska. Ņemot to visu vērā, es vēlos jums izteikt, manuprāt, saprātīgu piedāvājumu. Aizvediet mūs pie putna tūlīt pat, un mēs jums nevis nodarīsim pāri, bet gan nosūtīsim uz jauku vietiņu, kur par jums labi gādās. Katru dienu pabaros, katram būs sava gulta... Un tā vieta nebūt nav noslēgtāka par jūsu nožēlojamo cilpu, kur jūs slēpāties visus šos gadus.

Baltais pavērās uz saviem vīriem un iesmējās. - Vai spējat noticēt, ka viņi pavadījuši beidzamos - šķiet, septiņdesmit -gadus uz mazītiņas saliņas, ik dienu izdzīvojot vienu un to pašu? Ļaunāk nekā jebkurā cietuma kamerā, kādu varu iztēloties. Bet sadarboties būtu krietni vieglāk! - Paraustījis plecus, viņš atkal pievērsās mums. - Tomēr lepnība, savtīga lepnība ņēma virsroku pār jums. Ja tā padomā, mēs taču visu šo laiku būtu varējuši darboties kopā vienotā mērķa vārdā!

- Darboties kopā? - Emma pārvaicāja. - Jūs mūs vajājāt! Sūtījāt briesmoņus, lai tie mūs nogalinātu!

Nolādēts! - es nodomāju. Turi muti!

Baltais savilka skumju kucēna ģīmīti. - Briesmoņus? - viņš novilka. - Cik sāpīgi! Starp citu, jūs runājat par mani! Par mani un maniem vīriem, pirms mēs attīstījāmies. Tomēr es mēģināšu to neuztvert personiski. Pusaudžu dzīves posms ir patiesi pievilcīgs, lai kāda būtu suga. - Baltais asi sasita plaukstas, un es salēcos. - Bet tagad gan - pie lietas!

Viņš nomērīja mūs ar nesteidzīgu, ledainu skatienu, kā iztaustīdams vājās vietas. Kurš no mums salūztu pirmais? Kurš pateiktu viņam taisnību par mis Peregrines tā brīža īsto atrašanās vietu?