Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Tikai izdari vēlreiz kaut ko tamlīdzīgu, un jūs visi gulēsiet grāvī tiem blakus! - viņš kliedza.

Kad no jauna pieslējāmies stāvus, Emma palūrēja uz mani, ar lūpām izrunāja vārdu čigāni un ar galvu pamāja uz tuvāko zirga līķi. Es sapratu, ko viņa gribēja teikt, - tie bija čigānu zirgi. Es pat pazinu vienu pēc baltajiem plankumiem uz pakaļkājām un aptvēru, ka tas ir tas pats zirgs, pie kura muguras biju pieplacis vēl tikai pirms stundas.

Šķita, es tūlīt vemšu.

Man galvā viss beidzot loģiski savienojās vienā kadru secībā. To bija izdarījuši briesmekļi - tie paši, kas iepriekšējā vakarā uzbruka mūsu apmetnei. Čigāni bija viņiem uzdūrušies uz ceļa, kad, atstājuši mūs pie pilsētas robežas, atgriezās pie tabora. Vispirms bija izcēlusies sadursme, pēc tam sākusies pakaļdzīšanās. Nebūtnes bija nošāvuši zirgus, ar kuriem čigāni jāja.

Es zināju, ka briesmoņi ir nogalinājuši cilvēkus. Viņi bija noslepkavojuši brīnumainos bērnus - tā bija stāstījusi mis Eivoseta. Bet nežēlība, ar kādu tika nogalināti šie dzīvnieki, šo ļaunumu pat pārspēja. Vēl pirms stundas tie piederēja pie dzīvespriecīgākajām būtnēm, kādas biju redzējis, - to acīs mirdzēja gudrība, bet ķermeņi, ņirbinot muskuļus, izstaroja siltumu. Tagad tur gulēja vien aukstas gaļas kalni. Šie lepnie, spēcīgie dzīvnieki tika nošauti un pamesti uz ceļa kā atkritumi.

Es drebēju bailēs, un manī mutuļoja naids. Es arī nožēloju, ka neesmu viņus pienācīgi novērtējis. Cik izlutināts un nepateicīgs kretīns es biju!

Saņemies, sacīju pats sev. Saņem sevi rokās!

Kur tagad ir Behirs un viņa cilvēki? Kur ir viņa dēls? Man bija skaidrs tikai viens - ka nebūtnes mūs nošaus. Par to vairs nebija nekādu šaubu. Šie blēži karavīru formās paši nebija nekas vairāk kā zvēri, pat vēl briesmīgāki nekā tukšpauri, kas atradās to pakļautībā. Nebūtnēm vismaz piemita prāts un spēja sakarīgi domāt, taču viņi izmantoja savas radošās spējas tikai tam, lai izārdītu pasauli. Lai padarītu dzīvās būtnes

mirušas. Un kāpēc? Lai paši varētu dzīvot mazliet ilgāk. Lai paši varētu iegūt vēl mazliet vairāk varas pār apkārtējo pasauli un tajā dzīvojošajām būtnēm, par kurām tie nedomāja nemaz.

Kāda izšķērdība! Kāda muļķīga izšķērdība!

Un tagad viņi grasījās izšķiest ari mūsu dzīvības. Aizvest mūs uz kādu slepkavošanas lauku, lai tur nopratinātu un tad pamestu. Un, ja reiz Hjū bija tik neprātīgs, lai mums sekotu, -ja to gribēja teikt bite, kas lidinājās gar mūsu ierindu, - tad tie atņems dzīvību ari viņam.

Dievs, palīdzi mums visiem!

* * *

Kritušie zirgi bija palikuši tālu aiz muguras, kad karavīri pavēlēja mums nogriezties no galvenā ceļa un tālāk iet pa šauru celiņu. Tas bija tikai mazliet platāks par taku - vien dažas pēdas plats -, un karavīriem, kas līdz šim bija braukuši mums blakus, nācās pamest džipu un iet kājām. Viens gāja pa priekšu, un divi mums sekoja. Abpus ceļam pletās nekopti lauki, kuros sulīgi ziedēja nezāles un sanēja vasaras nogales kukaiņi.

Skaista vieta nāvei.

Pēc kāda brīža lauka malā parādījās būda ar salmu jumtu. Tur arī tas notiks, es nospriedu. Tur viņi mūs nogalinās.

Kad pienācām tuvāk, būdas durvis pavērās, un no tās iznāca vēl viens karavīrs. Viņš bija ģērbies atšķirīgi no mūsu apsargiem: ķiveres vietā viņam galvā bija virsnieka cepure ar melnu nagu un viņš bija bruņojies nevis ar šauteni, bet gan makstī noslēptu revolveri.

Šis bija atbildīgais.

Kamēr mēs gājām tuvāk, vīrietis stāvēja uz takas un, šūpodamies uz papēžiem, atņirdza baltos zobus platā smaidā. - Beidzot esam satikušies! - tas izsaucās. - Jūs gan likāt mums apmest pamatīgu riņķi, bet es zināju, ka beigu beigās jūs noķersim. Tas bija tikai laika jautājums! - Virsniekam bija apaļa seja

ar puiciskiem vaibstiem; viņa plānie mati bija gaiši, gandrīz pavisam balti. Vīrietī mutuļoja pārdabiska, saraustīta enerģija gluži kā skautu vadonim, kas pārdzēries kafiju. Tomēr, redzot šo nebūtni, man galvā skanēja tikai viens: Zvērs. Monstrs. Slepkava.

- Nāciet droši iekšā, - virsnieks teica un pavēra būdas durvis plašāk. - Draugi jūs jau gaida.

Kamēr kareivji pasteidzās vīrietim garām, es paspēju izlasīt uz krekla izšūto uzvārdu: BALTAIS. Kā krāsa.

Baltā kungs. Vai tas būtu joks? Šķita, ka tam radījumam nav nekā īsta, un vismazāk jau tāds bija vārds.

Mūs iedzina iekšā un tālāk - stūrī. Vienā būdas telpā nebija nekādu mēbeļu, tikai cilvēku pilns. Behirs un viņa ļaudis sēdēja zemē, atslējuši muguras pret sienu. Viņi bija daudz pārcietuši: sasisti, asiņojoši un sakauti. Dažu trūka, arī Behira dēlēna. Sardzē stāvēja vēl divi zaldāti, tātad kopā bija seši, ieskaitot Baltā kungu un mūsu eskortu.

Mēs ar Behiru saskatījāmies, viņš drūmi pamāja ar galvu. Vecā čigāna vaigus klāja sarkanīgi zilumi. Piedod, viņš sacīja bez skaņas.

Baltā kungs pamanīja mūsu saziņu un metās pie Behira. - Nu re! Pazīsti gan šos bērnus!

- Nē. - Behirs nodūra galvu.

- Nepazīsti? Bet tu taču tam tur atvainojies. Tu noteikti viņu pazīsti. Vai ari tu mēdz atvainoties svešiniekiem?

- Tie nav tie, ko jūs meklējat, - Behirs noteica.