Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

ragiem. Šķitis, ka tie ir savvaļas dzīvnieki, tomēr tik pieradināti, ka ēda no rokas, tāpēc kādam ienākusi prātā doma iejūgt vienu āzi ratos. Tā noskaidrojies, ka šis kazas ir gandrīz tikpat spēcīgas kā zaudētie zirgi. Kopš tā brīža čigāni izkustējušies no vietas, un līdz pat kara beigām ratus vilkušas šīs īpaši spēcīgās kazas. Tāpēc arī šī cilts visā Velsā ieguva palamu kazu ļaudis. Kā pierādījumu tam čigāni iedeva mums apskatīt fotogrāfiju, kurā bija redzams Behira tēvocis kazu vilktā līnijdroškā. Pat bez paskaidrojumiem mums nebija šaubu, ka tas ir zudušo brīnumaino kazu bars, par kuru stāstīja Edisons. Pēc kara armija atdevusi čigāniem zirgus un kazas, kas vairs nebija vajadzīgas, atkal nozudušas mežā.

Beigu beigās čigāni, ugunskuriem vāri gailot, izritināja mums guļammaisus un kādā pacilājošā svešā valodā nodziedāja šūpuļdziesmu. Es biju laimīgs kā bērnībā. Atnāca vēderrunātājs, lai novēlētu Emmai labu nakti. Viņa puisi atraidīja, tomēr tas negāja prom, iekams nebija atstājis savu vizītkarti. Uz tās bija rakstīta adrese Kārdifa, kur viņš reizi vairākos mēnešos, kad tabors viesojās šajā pilsētā, iegriezās pēc pasta sūtījumiem. Kartītes priekšpusē bija uzdrukāta jaunā cilvēka fotogrāfija ar marionetēm, zem tās viņš bija uzrakstījis Emmai dažus vārdus. Viņa to ķiķinādama parādīja man, un man sametās puiša žēl. Viņa vaina bija tikai tāda, ka viņš bija ieķēries Emmā tāpat kā es.

Es ieritinājos mežmalā izklātajā guļammaisā blakus Emmai. Kad jau laidāmies snaudā, izdzirdēju turpat blakus zālē soļus. Atvēris acis, nevienu neieraudzīju. Tas bija Milards, kurš atgriezās, visu vakaru pavadījis sarunās ar čigānzēnu.

- Viņš grib nākt mums līdzi, - Milards pavēstīja.

- Kas? - Emma miegaini vaicāja. - Uz kurieni?

- Tas puika. Mums līdzi.

- Un ko tu teici?

- Es norādīju, ka tā nav laba doma. Bet arī atklāti neteicu “nē”.

- Tu taču zini, ka mēs nevaram nevienu ņemt līdzi, - Emma atgādināja. - Viņš mūs tikai kavēs.

- Zinu jau zinu, - Milards attrauca. - Bet tas zēns kļūst neredzams ārkārtīgi strauji, un viņam ir bail. Drīz vien viņš pavisam izzudīs skatienam, tāpēc baidās kādu dienu atpalikt no tabora tā, ka pārējie to nepamanīs. Tad viņš paliktu uz visiem laikiem apmaldījies mežā pie vilkiem un zirnekļiem.

Emma novaidējās un pagriezās uz otriem sāniem ar seju pret Milardu, kurš bija nolēmis neļaut mums aizmigt, līdz šis jautājums tiks atrisināts. - Es saprotu, ka zēns būs vīlies, bet tas nudien nav iespējams. Man ļoti žēl, Mili, - viņa skaidroja.

- Vismaz godīgi, - Milards smagi nopūtās. - Iešu viņam to pateikt.

Mūsu neredzamais draugs piecēlās un nozuda.

Arī Emma nopūtās un vēl ilgi nemierīgi grozījās un dīdījās.

- Tu rīkojies pareizi, - es čukstēju. - Nav viegli izlemt visu pārējo vietā.

Emma neteica ne vārda, tikai ieritinājās man pie krūtīm. Pamazām mēs iemigām, vieglas brīzītes šūpotu zaru un zirgu elpas maigi ieaijāti.

Nakts pagāja tramīgā miegā un nejaukos murgos gluži tāpat kā aizvadītā diena: sapnī man dzinās pakaļ mežonīgu suņu bari. No rīta pamodos pavisam salauzts. Locekļi bija kā svina pielieti, un galva - kā piebāzta ar vati. Iespējams, es pat justos labāk, ja nebūtu gulējis nemaz.

Behirs mūs pamodināja līdz ar saullēktu. - Celieties un spīdiet, sindrigasti! - viņš sauca, dalīdams akmenscietu maizi. -Paspēsiet izgulēties viņsaulē!

Enohs piesita ar savu šķēli pie akmens, un tā nokrakšķēja kā koks. - Ar šādām brokastīm mēs nokļūsim viņsaulē pavisam drīz!

Behirs sabužināja zēna matus un pasmaidīja. - Liecies nu mierā! Kur tad šorīt dējies tavs brīnumainais noskaņojums?

- Aizskalojies, - Enohs atrūca, pārvilkdams guļammaisu pār galvu.

Behirs ļāva mums desmit minūtes sagatavoties braucienam uz pilsētu. Viņš stingri turēja solījumu un grasījās mūs nogādāt stacijā vēl pirms pirmā rīta vilciena. Es piecēlos, aizvilkos līdz ūdens spainim, kur noskaloju seju un ar pirkstu iztīrīju zobus. Ak vai, cik ļoti man pietrūka zobu birstes! Kā man pietrūka zobu diega ar piparmētru aromātu un dezodoranta stienīša ar okeāna brīzes smaržu! Ko tik es nebūtu gatavs atdot, lai tajā pašā mirklī ieraudzītu Smart Aid veikalu...

Veselu karaļvalsti par tīras apakšveļas komplektu!

Kamēr es ar pirkstiem skrubināju no matiem sienu un ie-kodos neēdamajā maizes šķēlē, lielie un mazie čigāni mūs vēroja skumju pārņemtām sejām. It kā viņi nez kā zinātu, ka aizvadītās nakts prieki bijuši pēdējie un tagad mums priekšā paveras ceļš uz karātavām. Es mēģināju kādu uzmundrināt. - Tikai mieru! - sacīju mazam puisēnam ar cietu matu vainagu ap galvu, kurš tik tikko spēja valdīt asaras. - Ar mums viss būs kārtībā!

Zēns pavērās uz mani tā, it kā es būtu runājošs spoks. Viņa skatiens bija atklāts un bažīgs.

Tika iejūgti astoņi zirgi un pasaukti astoņi jātnieki - katram no mums pa vienam. Zirgu mugurā mēs aizkļūtu līdz pilsētai daudz ātrāk nekā ar ratu karavānu. Man no zirgiem bija bail.