Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Man ir ļoti neērti, ka tā izturējāmies pret jums, - Behirs sacīja, apsēdies uz spilvena starp ugunskuriem. - Kad ir runa par manu cilvēku drošību, man jābūt maksimāli piesardzīgam. Mūsdienās pa ceļiem blandās tik daudz svešinieku, kuri izliekas par to, kas viņi nav. Ja vien jūs būtu man pateikuši, ka esat sindrigasti...

- Mums aizliedza jebkad to kādam teikt, - Emma sacīja.

-Jebkad, - Olivija apstiprināja.

- Lai kurš to jums teica, tas ir bijis ļoti gudrs cilvēks, - Behirs atzina.

- Kā jūs zināt par mums? - Emma vaicāja. - Jūs protat seno valodu...

- Tikai dažus vārdus, - čigānu vadonis atzina. Viņš vērās liesmās, kur cepās jau gandrīz gatavs gaļas gabals. - Starp mums - mūsu abām ciltīm - jau izsenis valdījusi sapratne. Mēs nemaz neesam tik atšķirīgi. Kā atstumtie, tā klejotāji - visas dvēseles satiekas pasaules malā. - Behirs noknieba gabalu gaļas no iesma un domīgs sāka to košļāt. - Zināmā mērā mēs esam sabiedrotie. Gadu gaitā mēs, čigāni, pat esam pieņēmuši un uzaudzinājuši dažus jūsu bērnus.

- Un par to mēs esam pateicīgi, - Emma piezīmēja. - Un ari par jūsu viesmīlību. Tomēr, lai gan riskējam kļūt nepieklājīgi, mēs nekādi nevaram palikt pie jums vēl ilgāk. Mums ir ļoti svarīgi ātrāk nonākt Londonā. Mums jāpaspēj uz vilcienu.

- Sava saslimušā drauga dēļ? - Behirs painteresējās un ar uzaci norādīja uz Hjū, kurš jau sen bija pārstājis tēlot un tagad aizgūtnēm tiesāja sautējumu, bitēm laimīgi spietojot ap viņa galvu.

- Aptuveni, - Emma apstiprināja.

Behirs zināja, ka mēs kaut ko slēpjam, bet bija gana pieklājīgs, lai ļautu paturēt noslēpumus pie sevis. - Šovakar vilcienu vairs nebūs, - viņš piebilda, - bet rit no rīta celsimies līdz ar

lēktu un nogādāsim jūs stacijā vēl pirms pirmā vilciena. Vai derēs?

- Nav jau citas izvēles, - Emma sacīja, bažīgi saraukusi pieri. Lai gan bijām ietaupījuši laiku, braucot pajūgā, nevis ejot kājām, mis Peregrine bija zaudējusi vēl vienu pilnu dienu. Viņai vēl bija atlikušas ne vairāk kā divas. Tomēr tā bija tikai nākotne; tobrīd mēs atradāmies siltumā, bijām labi paēduši un paglābti no tūlītējām nepatikšanām. Bija grūti nebaudīt dzīvi, kaut tikai īsu mirkli.

Mēs drīz vien sadraudzējāmies ar čigāniem. Visiem gribējās aizmirst to, kas bija noticis iepriekš. Bronvīne centās atvainoties zēnam par to, ka bija saņēmusi viņu gūstā, bet viņš tikai atmeta ar roku, it kā tas būtu kāds nieks. Čigāni mūs nemitīgi centās cienāt un aizvien no jauna piepildīja manu kausu līdz malām arī tad, kad es atteicos no kārtējā dzēriena. Kad mis Peregrine izrausās laukā no Bronvīnes azotes un ar ķērcienu pavēstīja, ka ir izsalkusi, čigāni pabaroja ari viņu; tie meta gaisā svaigas gaļas gabalus un aplaudēja, kad putns palēcās, lai tos noķertu. - Viņa ir badā! - Olīvija smējās un sita plaukstas, kamēr mis Peregrine ar nagiem dīrāja cūkas stilbu.

- Vai tagad tu nepriecājies, ka mēs viņus neuzlaidām gaisā? - Bronvīne pačukstēja Enoham.

- Nūjā, laikam gan, - viņš attrauca.

Čigānu ansamblis uzsāka spēlēt kārtējo dziesmu. Mēs ēdām un dejojām. Es pārliecināju Emmu uzlaist ar mani riņķi apkārt ugunskuram, un, lai gan parasti es kautrējos dejot cilvēkos, šoreiz saņēmos. Mūsu kājas kustējās un rokas plaukšķināja mūzikas ritmā, un dažus brīnišķīgus mirkļus mēs pilnībā aiz-mirsāmies. Man izdevās nedomāt par lielajām briesmām, kas mūs gaidīja, par to, kā tajā pašā dienā mūs tik tikko nebija noķēruši nebūtnes un aprijis tukšpauris, izsvaidot mūsu nolaizītos kauliņus pa visu kalna nogāzi. Tobrīd es biju ārkārtīgi pateicīgs čigāniem un pats savu smadzeņu primitīvajai, dzīvnieciskajai pusei par to, ka ar karstu ēdienu, dziesmu un man tuva cilvēka smaidu izrādījās diezgan, lai novērstu domas

no šausmām, pat ja tikai uz īsu bridi. Tad dziesma bija galā. Mēs kātojām atpakaļ uz savām vietām, un es jutu, kā nākamā melodija maina noskaņojumu. Emma uzmeta acis Behiram un teica: - Vai drīkstu ko vaicāt?

- Protams, - viņš atbildēja.

- Kāpēc jūs riskējāt ar savu dzīvību mūsu dēļ?

Čigānu vadonis atmeta ar roku. - Jūs būtu darījuši to pašu.

- Neesmu par to pārliecināta, - Emma atzinās. - Es tikai gribu saprast. Vai tāpēc, ka mēs esam īpatņi?

- Jā, - viņš vienkārši pateica. Pagāja kāds bridis. Behirs vērās sāņus uz kokiem, kas ieskāva klajumu, uguns izgaismotajiem stumbriem un tumsu aiz tiem. Un tad viņš atkal ierunājās: - Vai vēlaties iepazīties ar manu dēlu?

- Protams, - Emma teica.

Meitene piecēlās kājās, un vairāki no mums viņai sekoja.

Behirs pacēla roku. - Viņš diemžēl kautrējas. Tikai jūs viena. -Vīrietis norādīja uz Emmu. - Un jūs. - Čigāna roka pavērsās pret mani. - Un vēl tas, kurš ir dzirdams, bet nav redzams.

- Iespaidīgi, - Milards atzina. - Un es tik ļoti centos netikt pamanīts!

Enohs atkal apsēdās zemē. - Kāpēc mani vienmēr nostumj malā? Vai es smirdu?

Apmetnes aplī iznāca kāda čigāniete plīvojošā tērpā.