Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Hjū pabakstīja Bronvīnes delnu, kas joprojām atradās uz lādes slēdža. - Taisi vaļā un izdali pa vienai, - viņš teica.

Bronvīne vilcinājās. - Nevaru. Es nevaru nogalināt bērnus, kas mums nav nodarījuši neko ļaunu.

- Bet mums nav izvēles! - Hjū čukstēja.

- Izvēle ir vienmēr, - Bronvīne iebilda.

Un tad, izdzirdot suni rūcam pavisam tuvu krātiņa apakšējai malai, mēs apklusām. Jau mirkli vēlāk kabatas lukturīša stars no ārpuses apspīdēja pārsegu. Kāds, manuprāt, suņa saimnieks, iesaucās: - Rauj to palagu nost!

Suns ierējās, ar purnu ošņādamies un raudamies zem pārsega un aiz restēm. - Šurp! - suņa saimnieks kliedza. - Te kāds ir!

Mēs visi pavērāmies uz Bronvīni. - Lūdzu, - Hjū iesāka, - vismaz atļauj mums aizstāvēties.

- Tā ir vienīgā iespēja, - Enohs piebilda.

Bronvīne nopūtusies nocēla delnu no slēdža. Hjū pateicīgi pamāja ar galvu un atvēra lādes vāku. Mēs visi pasniedzāmies un izķeksējām no svīteriem pa olai - visi, izņemot Bronvīni. Tad piecēlāmies kājās ar seju pret krātiņa durvīm un gaidījām neizbēgamo, turēdami olas rokās.

Mums tuvojās vēl vairāki zābaku pāri. Es centos sagatavoties gaidāmajam. - Skrien! - es sacīju pats sev. - Skrien un neatskaties, un tad met!

Bet vai es varētu to izdarīt, apzinoties, ka ies bojā nevainīgi cilvēki? Vai spēšu izglābt kaut pats savu dzīvību? Un ja nu es tikai pamestu olu kaut kur zālē un mestos bēgt uz mežu?

Kāda roka sagrāba vienu pārsega stūri un parāva. Brezents sāka slīdēt lejā.

Un tad tas, kā kautrējoties atsegties, apstājās.

- Kas tev lēcies? - suņa saimnieks izmeta.

- Es jūsu vietā turētos no tā būra pa gabalu, - ierunājās cita - čigāna balss.

Caur ozolu zariem es pamanīju daļu debesu, kurās mirgoja zvaigznes.

-Ja? Un kāpēc gan? - suņa īpašnieks jautāja.

- Vecais Asinsķitelis nav dabūjis ēst vairākas dienas, - čigāns skaidroja. - Parasti viņš nav sajūsmā par cilvēka garšu, bet izsalkumā viņam ir vienalga, ko ēst!

Un tad atskanēja tāds troksnis, ka man aizrāvās elpa, -ierēcās milzu lācis. Neiespējami, bet šķita, ka skaņa nāk no mums, no būra. Dzirdēju, kā suņa saimnieks pārsteigts iekliedzas un tad metas lejā no rampas, vilkdams smilkstošo suni sev līdzi.

Es nespēju aptvert, kā lācis ticis iekšā būrī, tikai bija skaidrs, ka man jātiek no tā laukā, tāpēc es stipri piespiedos pie restēm. Pamanīju, ka Olīvija man blakus iekožas mazajā dūritē, lai nekliegtu.

Tur ārpusē citi kareivji smējās par suņa saimnieku. - Idioti! - tas taisnojās. - Tikai čigāni var turēt savas apmetnes vidū zvēru!

Beigu beigās es saņēmu drosmi, lai pagrieztos un paskatītos, kas notiek aiz muguras. Mūsu krātiņā lāča nebija. No kurienes gan nāca šī baisā skaņa?

Zaldāti turpināja pārmeklēt apmetni, bet mūsu krātiņam meta līkumu. Jau pēc dažām minūtēm dzirdējām, kā tie salec savas kravas mašīnas kastē, iedarbina dzinēju un tad visbeidzot aizbrauc.

Pārsegs noslīdēja no būra. Visi čigāni bija sanākuši ap mums. Es joprojām turēju olu trīcošā rokā un nesapratu, kā neesmu to licis lietā.

Čigānu vecākais stāvēja pašā priekšā. - Kā jūtaties? - viņš vaicāja. - Atvainojiet, ka jūs pārbiedēju.

- Dzīvi esam, - Emma attrauca, bažīgi raudzīdamās apkārt. - Bet kur tad ir tas jūsu lācis?

- Ne jau tikai jums piemīt īpaši talanti, - piezīmēja kāds jauns vīrietis bara malā un tūliņ pat pārmaiņus norēcās kā lācis un noņaudēja kā kaķis; viņš mainīja tembru, tikai pagrozot galvu. Izklausījās tā, it kā mēs tiktu apdraudēti no visām pusēm. Kad bijām atguvušies no šoka, sākām dedzīgi aplaudēt.

- Man šķiet, tu teici, ka viņi nav īpatņi, - pačukstēju Emmai.

- Tādus lētus trikus pieprot vai katrs, - viņa attrauca.

- Atvainojiet, ka nestādījos priekšā, kā nākas, - čigānu barons ierunājās. - Mani sauc Behirs Behmanatovs. Un jūs esat mūsu godājamie viesi. - Vīrietis dziļi paklanījās. - Kāpēc nepateicāt mums, ka esat sindrigasti?

Mēs blenzām uz sirmo viru. Viņš nupat bija minējis seno vārdu, kādā reiz dēvēja īpatņus, - vārdu, kuru mums savulaik bija iemācījusi mis Peregrine.

- Kā jūs zināt šo vārdu? - Emma painteresējās.

Behirs pasmaidīja. - Ja pieņemsiet mūsu viesmīlības piedāvājumu, apsolu, ka visu paskaidrošu. - Tad čigānu barvedis vēlreiz paklanījās un nāca klāt, lai atslēgtu būri.

Mēs sēdējām kopā ar čigāniem uz smalkiem, rokām darinātiem tepiķiem, runājāmies un divu ugunskuru drebelīgajā gaismā mielojāmies ar sautējumu. Es metu malā iedoto karoti un strēbu ēdienu tieši no koka bļodas, aizmirsis par manierēm, un taukainā, brinumgardā vira tecēja lejup pa zodu. Behirs pienāca pie katra un pārliecinājās, vai mums ir diezgan ēdamā un dzeramā, un lieku reizi atvainojās par to, ka mūsu drānas bija

būri pielipušo smakojošo salmu klātas. Redzējis mūsu spēju demonstrāciju, viņš bija pilnībā mainījis attieksmi pret mums; dažu minūšu laikā no ieslodzītajiem bijām pārvērtušies goda viesos.