Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Mēs nedrīkstam to pieļaut! - čukstēja Hjū.

- Ko tu gaidi? - Enohs uzšņāca Emmai. - Pielaid tiem uguni! Emma nogrozīja galvu un čukstus atbildēja: - Viņu ir pārāk

daudz. - Meitene tuvojās ratiem un iegāja būri. Restotie būra griesti bija zemi, bet grīdu klāja baisi smirdīga siena kaudze. Kad visi bijām iekšā, čigānu vecākais aizcirta un aizslēdza durvis, tad ieslidināja atslēgu sev kabatā. - Lai neviens nelīstu tiem tuvumā! - viņš uzkliedza visiem, kas bija dzirdamības attālumā. - Ja nu viņi ir raganas vai vēl kas ļaunāks...

- Jā, tieši tādi mēs esam! - Enohs sacīja pa restu spraugu.

- Tūlīt pat laidiet mūs laukā, vai ari mēs nobursim jūsu bērnus par kārpainām mežacūkām!

Vecais čigāns iesmējās un nolēca no rampas. Tikmēr citi čigāni jau bija atkāpušies drošā attālumā un sāka ierīkot apmetni, sliet teltis un iekurt ugunskurus. Mēs sagumām sienā pavisam sašauti un nomākti.

- Uzmanīgi! - Horācijs brīdināja. - Te visur ir pilns ar dzīvnieku mēsliem!

- Kāda gan tam tagad nozīme, Horācij? - Emma atsaucās.

- Visiem ir vienalga, vai mēs sasmērēsim drēbes vai ne!

- Man nav, - Horācijs iebilda.

Emma saķēra galvu. Es sēdēju viņai blakus un meklēju mierinošus vārdus, ko pateikt draudzenei, bet nekas nenāca prātā.

Bronvīne pavēra mēteli, lai mis Peregrine ieelpotu svaigu gaisu, un Enohs notupās viņām blakus, saspicējis ausis, it kā ieklausītos. - Vai dzirdat? - zēns vaicāja.

- Ko tad? - Bronvīne nesaprata.

- Kā mis Peregrines dzīvība pamazām gaist! Emma, kāpēc tu nenosvilināji tiem čigāniem ģīmjus, kad tev vēl bija iespēja?

- Mēs bijām ielenkti no visām pusēm! - Emma paskaidroja.

- Ja izvērstos smaga cīņa, kāds no mums varētu ciest. Varbūt pat iet bojā. Es nedrīkstēju tā riskēt.

- Un tā vietā tu riskēji ar mis Peregrīni! - Enohs nespēja nomierināties.

- Enoh, liec viņu mierā! - iejaucās Bronvīne. - Nav nemaz tik viegli izlemt visu vietā. Mēs taču nevaram balsot ik reizi, kad jāpieņem kāds lēmums.

- Tad varbūt ļaujiet man izlemt visu vietā, - Enohs atcirta.

Hjū nosprauslājās. - Ja tev būtu teikšana, mēs jau pirms

mūžības būtu nogalināti.

- Beidziet, tam vairs nav nozīmes, - es neizturēju. - Mums jātiek laukā no šī būra un jānokļūst pilsētā. Pirmām kārtām patlaban mēs esam tai daudz tuvāk nekā tad, ja būtu gājuši kājām, tāpēc nav ko čikstēt par pienu, kas vēl nav izliets. Mums jādomā tikai par to, kā aizbēgt.

Un mēs ari domājām. Ideju bija daudz, tikai neviena nešķita dzīvotspējīga.

-Ja nu Emma izdedzinātu grīdā caurumu? - Bronvīne ierosināja. - Tā ir no koka.

Emma izbrīvēja siena kaudzē vietu un paklaudzināja pa grīdu. - Pārāk bieza, - viņa secināja.

- Vīne, vai tu varētu saliekt restes, lai izveidotos sprauga? -es jautāju.

- Varētu, - Bronvīne atbildēja, - tikai ne tad, ja čigāni ir mums tik tuvu. Viņi pamanīs un atkal atskries ar dunčiem.

- Mums jāizlien laukā, nevis jāizlaužas, - teica Emma.

Un tad mēs sadzirdējām kādu čukstam būra ārpusē. - Vai par mani jau esat aizmirsuši?

- Milard! - Olivija iesaucās un sajūsmā gandrīz pacēlās gaisā no smagajām kurpēm. - Kur tu biji palicis?

- Pētīju apkārtni, ja kas. Un gaidīju, līdz norims jezga.

- Kā tev šķiet, vai tu varētu nozagt atslēgu? - Emma jautāja, grabinot būra durvis. - Es redzēju, ka barvedis to ielika sev kabatā.

- Ložņāšana un sīkas zādzības ir mana specialitāte! - Mi-lards pavēstīja un uzreiz nozuda.

Laiks vilkās pavisam lēni. Pagāja pusstunda. Tad stunda. Hjū mēroja soļiem krātiņu visā tā garumā, un viņam ap galvu riņķoja satraukta bite. - Kur viņš tik ilgi paliek? - zēns kurnēja.

- Ja Milards neatgriezīsies pavisam drīz, es sākšu mest olas, - sacīja Enohs.

- Ja tu to izdarīsi, nogalināsi mūs visus, - Emma atcirta. - Mēs te sēžam kā dzīva ēsma. Tiklīdz dūmi būs izgaisuši, viņi apēdis mūs dzīvus.

Un tā mēs sēdējām un turpinājām gaidīt, vērodami čigānus, kuri mūs pieskatīja. Katra pagājusi minūte kā nagla ieurbās mis Peregrines zārkā. Pieķēru sevi pētām putnu tā, it kā tuvplānā varētu pamanīt ar viņu notiekošās pārvērtības -redzēt, kā vēl dzīvā cilvēcīgā dzirksts palēnām apdziest. Bet mis Peregrine no skata bija tāda pati kā vienmēr, tikai mazliet mierīgāka. Viņa aizmigusi gulēja sienā blakus Bronvīnei, un mazais, spalvu klātais augums elpojot viegli cilājās. Šķita, ka viņa nenojauš briesmas, kādās bijām nonākuši, ne ari to, kā laika svārsts bīstami šūpojas viņai virs galvas. Jau fakts, ka šādā bridi viņa spēja mierīgi gulēt, bija pierādījums tam, ka direktore mainās. Vecā mis Peregrine trīcētu nervu lēkmē.

Un tad manas domas aizklīda pie vecākiem - kā parasti, kad es tās cieši nesavaldīju. Centos iztēloties viņu sejas, kādas tās redzēju pēdējo reizi. Atmiņā drūzmējās sīkas detaļas: plānā rugāju kārta, kādu tētis bija uzaudzējis dažu uz salas pavadīto dienu laikā; mammas rokas, kas, viņai pašai to neapjaušot, grozīja laulības gredzenu, kad tētis bija sācis pārlieku ilgi runāt par to, kas viņai nešķita interesants; tēta modrās acis, kas vienmēr pētīja apvārsni nemitīgās alkās ieraudzīt kādu putnu...

Tagad viņi noteikti meklē mani.