Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Nebija ilgi jāgaida, kad manu teoriju nācās pārbaudīt dzīvē. Vagoni spēji noripoja no ceļa un ar joni apstājās mazā noriņā. Putekļi bija tik tikko pagaisuši, kad uz mūsu ratu pusi jau mēroja platus soļus liela auguma vīrs. Viņam galvā bija naģene un zem deguna nokarājās ūsas, kas novilka lūpu kaktiņus lejup un darīja sejas izteiksmi drūmu.

Bronvīne paslēpa mis Peregrini azotē, bet Emma nolēca zemē un iejutās žēlastību pelnījuša bāreņa lomā. - Kungs, lūdzu, esiet žēlīgs pret mums! Redziet, mūsu māja tika izpostīta bombardēšanas laikā, vecāki gāja bojā, un mēs esam pagalam apmaldījušies...

- Aizveries! - nodimdēja vīrieša balss. - Visi mudīgi lejā! -Tā bija pavēle, nevis lūgums, un to pasvītroja dekoratīvs, tomēr draudīga paskata nazis, kas zvārojās vīra rokā.

Mēs saskatījāmies, jo nezinājām, kā rīkoties. Turēties pretī vai bēgt un pa ceļam, iespējams, izpaust savu noslēpumu? Vai ari vēl kādu bridi tēlot parastus bērnus un nogaidīt, ko čigāns darīs tālāk? Un tad melnīgsnējo cilvēku mums apkārt saradās aizvien vairāk. Tie līda laukā no kulbām un nostājās plašā ielokā, daudzi - turēdami rokās nažus. Mēs bijām ielenkti, un mūsu izredzes ievērojami saruka.

Iesirmo vīriešu acis vērīgi glūnēja, kārtu kārtām savilktās tumšās rupja adījuma drēbes apslēpa ceļā sakrātos putekļus. Sievietes bija ģērbušās košās, plīvojošās kleitās, un viņu garos matus apņēma melnas šalles. Bērni pulcējās ap mātēm un slēpās aiz tām. Centos atsaukt atmiņā mazumiņu, ko zināju par čigāniem, kuri tagad stāvēja acu priekšā. Vai viņi mūs grib noslaktēt vai arī īgnums tiem ir ierasta lieta?

Es pavēros uz Emmu, kā atbildi meklēdams. Viņa bija sakrustojusi rokas uz krūtīm, nevis izstiepusi gatavībā kuru katru bridi šķilt uguni. Ja viņa negrasās cīnīties, to nedarīšu ari es.

Izrausos no ratiem, kā lielais vīrs bija licis, un pacēlu rokas gaisā. Horācijs un Hjū darīja tāpat, viņiem sekoja visi pārējie,

г

izņemot Milardu, kurš nemanīts aizlavījās prom, lai, visticamāk, tepat tuvumā nolūkotos, vērotu notiekošo un nogaidītu.

Vīrietis ar naģeni, ko es noturēju par čigānu vecāko, sāka mūs apbērt ar jautājumiem: - Kas jūs tādi? No kurienes nākat? Kur ir jūsu vecāki?

- Mēs nākam no rietumiem, - Emma mierīgi atbildēja.

- No salas tepat netālu no krasta. Mēs esam bāreņi, kā jau tikko sacīju. Mūsu mājas tika sašķaidītas gaisa uzbrukuma laikā, un mums nācās bēgt. īrāmies uz krastu un gandrīz noslīkām. - Viņa centās izspiest kādu asaru. - Mums vairs nekā nav, - Emma šņukstēja. - Mēs jau dienām ilgi apmaldījušies klīstam pa mežu, neesam neko ēduši, un mums nav citu drēbju kā vien tās, kas mugurā. Ieraudzījām jūsu karavānu, bet bijām pārlieku nobijušies, lai jums rādītos. Mēs tikai gribējām aizbraukt līdz pilsētai...

Vīrietis nopētīja Emmu, viņa skatiens kļuva aizvien vērīgāks. - Kāpēc jums bija jābēg no salas, kad mājas tika sabum-botas? Un kāpēc iebēgāt mežā, nevis gājāt gar krastu?

- Mums nebija izvēles, - ierunājās Enohs. - Mums dzinās pakaļ.

Emma uzmeta runātājam skarbu skatienu, kā sacīdama: Atļauj man!

- Kas jums dzinās pakaļ? - vecākais jautāja.

- Ļauni cilvēki, - Emma atbildēja.

- Viņiem bija šautenes, - piebilda Horācijs. - Tie bija ģērbušies kā karavīri, lai gan patiesībā tādi nebija.

Kāda sieviete ar spilgti dzeltenu šalli panāca uz priekšu.

- Ja viņiem dzenas pakaļ zaldāti, mums tādas nepatikšanas nav vajadzīgas. Dzen viņus prom, Behir!

- Vai ari piesiesim šos pie kokiem un atstāsim! - ierosināja kāds vīrietis, no skata tipisks klaidonis.

- Nē! - iekliedzās Olīvija. - Mums jātiek līdz Londonai, kamēr nav par vēlu!

Čigānu vecākais sarauca pieri. - Kam nav par vēlu? - Mums nebija izdevies izraisīt viņā žēlumu - tikai ziņkārību. - Mēs nekustēsim no vietas, iekams nenoskaidrosim, kas jūs esat, -vīrietis teica, - un kas jums aiz ādas.

Desmit vīri ar gariem dunčiem pieveda mūs pie lēzeniem ratiem, kuros atradās liels būris. Pat pa gabalu bija redzams, ka tas paredzēts zvēriem - divdesmit reiz desmit pēdu apjomā to ieskāva resnas dzelzs restes.

- Jūs taču neslēgsiet mūs tur iekšā? - Olīvija nespēja noticēt.

- Tikai līdz brīdim, kad izlemsim, ko ar jums pasākt, - vecākais attrauca.

- Nē, tā nedrīkst! - Olīvija kliedza. - Mums jānokļūst Londonā, un ātri!

- Nez kāpēc?

- Starp mums ir slimnieks, - Emma iejaucās, uzmetusi Hjū zīmīgu skatienu. - Mums viņš jānogādā pie ārsta!

-Jums nav jābrauc līdz Londonai un nav jātiek ne pie kāda ārsta, - ierunājās kāda čigāniete. - Džebaija ir ārsts. Vai ne, Džebaija?

Vīrs ar raupjām rievām klātu seju spēra soli uz priekšu.

- Kurš no jums ir tas slimais?

- Hjū nepieciešams speciālists, - Emma zīmīgi noteica.

- Viņam ir reta slimība. Svelošs klepus.

Hjū pielika plaukstu pie kakla tā, it kā tas sāpētu, un ieklepojās. Kāda bite izlidoja no zēna mutes. Daži čigāni noelsās, viena maza meitenīte noslēpās mātes svārkos.

- Tas ir kāds triks! - sacīja tā sauktais ārsts.

- Diezgan! - paziņoja tabora vecākais. - Visi lieniet iekšā būrī!

Čigāni dzina mūs pie rampas, kas kalpoja arī kā kāpnes. Pie ratiem mēs saspiedāmies ciešā bariņā. Neviens negribēja līst būri pirmais.