Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

No augšējās platformas pavērās apbrīnojams skats. Austrumu pusē mežiem klātās nogāzes līgani iestiepās plašā, kailā līdzenumā. Uz rietumiem skats pletās līdz pat okeānam, kur gar krastu slīdēja šķietami senatnīgs kuģis ar sarežģītām milzu burām. Es tā ari nebiju pavaicājis, kurā gadā esam nonākuši. 1492.? Vai 1750.? Lai gan uzdrošinos minēt, ka zvērus tas īpaši neinteresēja. Šī bija droša vieta tālu prom no cilvēku pasaules, un gadam bija nozīme tikai cilvēku pasaulē.

- Jūs dosieties uz ziemeļiem, - Edisons teica un norādīja ar savu pīpi uz tikko saskatāma ceļa pusi, kas lejā stiepās caur kokiem kā smalka, zīmuļa uzvilkta līnija. - Šis ceļš aizvedīs līdz mazpilsētai, kur atrodas - vismaz jūsu laikā - dzelzceļa stacija. Kurš gads valda jūsu starpcilpu posmā - vai 1940.?

- Tieši tā, - Emma apstiprināja.

Lai gan es tikai neskaidri nojautu, par ko viņi runā, nekad neesmu baidījies uzdot dumjus jautājumus. - Kāpēc mēs nevaram vienkārši palikt šajā pasaulē? - es vaicāju. - Aizbraukt uz Londonu, vienalga, kāds būtu gads?

- Mūsu vienīgais transportlīdzeklis būtu zirgs un rati, -Edisons paskaidroja. - Tas ilgtu vairākas dienas... un izraisītu milzu sapīkumu, vismaz tā liecina mana pieredze. Diemžēl jūsu rīcībā nav tik daudz laika. - Suns pagriezās un sāka ošņāties uz torņa būdas pusi. - Nāciet, - viņš turpināja, - gribu jums parādīt vēl kaut ko.

Mēs viņam sekojām un iegājām būdā. Tā bija maza un pieticīga - kā vārga atblāzma no mis Peregrines karaliskajiem apartamentiem. Vienīgās mēbeles bija šaura gultiņa, skapis un rakstāmgalds ar atbīdāmu virsmu. Pret logu bija pavērsts uz statīva novietots teleskops - mis Paceplītes novērošanas postenis, no kura viņa sekoja, vai netuvojas briesmas, kā ari pētīja ejam un nākam spiegu baložus.

Edisons piegāja pie rakstāmgalda. - Ja jums radīsies grūtības noteikt atrašanās vietu, te būs šī meža karte.

Atbīdījusi galda virsmu, Emma ieraudzīja vecu, nodzeltējušu papīra rulli. Zem tā atradās saburzīta fotogrāfija. Tajā bija redzama sieviete melnā, vizuļiem klātā šallē ar iesirmiem matiem, kas bija sakārtoti iespaidīgā frizūrā. Viņa stāvēja blakus vistai. Pirmajā mirkli šķita, ka fotogrāfija ir misēklis - kadrs fiksēts mirkli, kad sieviete aizvērusi acis un novērsusies, - tomēr kaut kas šajā uzņēmumā šķita tīšs. Sievietes matu sakārtojums un apģērbs saskanēja ar balto plankumu vistas spalvās; viņas skatījās katra uz savu pusi, it kā norādot uz savādu saikni, uz sarunu bez vārdiem, uz sapņiem vienai par otru.

Bija skaidrs, ka fotogrāfijā redzama mis Paceplīte.

Šķita, ka Edisons, ieraudzījis fotouzņēmumu, saraujas. Es secināju, ka suns bažījas par savas imbrines likteni daudz vairāk, nekā bija ar mieru atzīt. - Lūdzu, neuztveriet to kā savu pašnāvniecisko plānu apstiprinājumu, bet, ja jūsu neprātīgie meklējumi tomēr izdosies... un ja jūs tomēr pa ceļam sastapsiet mis Paceplīti... varbūt jūs varētu... es gribu teikt, vai jūs varētu...

- Mēs viņu sūtīsim mājās, - Emma pabeidza un pakasīja Edisonam aiz auss. Attiecībā pret suni tā bija pavisam normāla rīcība, bet šķita savāda, ņemot vērā, ka šis suns prata runāt.

- Lai suns jūs svēti! - Edisons iesaucās.

Pēc tam ari es mēģināju viņu paglaudīt, bet suns atkāpās, nostājās uz pakaļkājām un teica: - Ja neiebilstat, lūdzu, pievaldiet savas rokas, kungs!

- Atvainojiet, - es nomurmināju, un sekojošais neveiklais mirklis atgādināja, ka mums laiks iet.

Mēs norāpāmies no torņa pie saviem draugiem un koka pavēni ar asarām acis atvadījāmies no Klēras un Fionas. Klēra jau bija tikusi pie spilvena un segas un gluži kā princese mūs pieņēma citu pēc cita uz zemes izveidotajā pagaidu guļvietā, izvilinot no katra solījumus, kad bijām nometušies viņas priekšā ceļos.

- Apsoli, ka tu atgriezīsies, - mazā meitenīte lūdza, kad bija pienākusi mana kārta, - un apsoli, ka izglābsi mis Peregrini.

- Darīšu, ko spēšu, - es sacīju.

- Ar to nepietiek! - Klēra bargi iebilda.

- Es atgriezīšos, - es turpināju. - Apsolu.

- Un izglābsi mis Peregrini!

- Un izglābšu mis Peregrini! - es atkārtoju, lai gan vārdiem bija tukša skaņa. Jo vairāk es centos runāt pārliecināti, jo mazāk drošs īstenībā biju.

- Labi. - Klēra pamāja ar galvu. - Man bija šausmīgi liels prieks iepazīties, Džeikob, un tas ir lieliski, ka tu paliki kopā ar mums.

- Man ari prieks, - es sacīju un uzreiz pielēcu kājās, jo meitenītes gaišajiem matiem apņemtā sejiņa šķita tik atklāta, ka vai galēja mani nost. Viņa nesatricināmi ticēja visam, ko viņai sacījām: ka viņai un Fionai klāsies labi šo īpatno zvēru sabiedrībā - cilpā, kas bija palikusi bez imbrines. Ka mēs atgriezīsimies pēc viņām. Es no visas sirds cerēju, ka tas ir kaut kas vairāk par teātra izrādi, kura iestudēta, lai padarītu mums priekšā stāvošo uzdevumu paveicamu.