Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Emma piesarka, bet neuzķērās uz Enoha āķa. Tobrīd bija darāms kas svarīgāks par sīkiem kašķiem, un konkrēti - jāapsver neskaitāmās neordinārās briesmas, ko mums ceļā varētu nākties pārvarēt. - Esmu pārliecināta, - Emma iesāka, - ka jūs labi apzināties: pēc visiem parametriem šis plāns ir ļoti riskants un mums ir pavisam vāra cerība uz veiksmi. - Viņa izlaida dažus iemeslus. Londona atradās pārmēru tālu. Iespējams, ne jau pēc mūsdienu standartiem, kad mēs varētu ar GPS palīdzību atrast ceļu uz tuvāko dzelzceļa staciju un paspēt uz ekspresi, kas aizrautu mūs līdz pilsētas centram dažās stundās. 1940. gadā, kad Lielbritānija raustījās kara konvulsijās, Londona atradās otrā pasaules malā: autoceļi un dzelzceļi, visticamāk, bija bēgļu pilni vai bumbu izārdīti, vai ari tos bija savā pārziņā pārņēmuši bruņotie spēki. Ikviens no šiem iemesliem varētu prasīt laiku, kas mis Peregrinei vairs nebija atlicis. Pastāvēja vēl ļaunāka varbūtība: ņemot vērā, ka visas citas imbrines jau bija nolaupītas, mums, iespējams, dzīsies pakaļ, turklāt vēl sparīgāk nekā līdz šim.

- Aizmirstiet par došanos ceļā! - Edisons norūca. - Par to būtu jāuztraucas vismazāk! Es laikam neizteicos pavisam skaidri, kad runājām par to iepriekš. Varbūt jūs līdz galam neizprotat imbriņu brīvības laupīšanas apstākļus. - Viņš skaidri izrunāja katru vārdu tā, it kā mums būtu dzirdes problēmas. - Vai tad neesat savās brīnumainās vēstures grāmatās lasījuši par soda cilpām?

- Protams, esam, - Emma atbildēja.

- Tad jau zināsiet, ka mēģinājums tās pārkāpt ir pielīdzināms pašnāvībai. Ikviena no tām ir nāvējošas lamatas, kurās glabājas Londonas vēstures visasiņainākās lappuses: 1666. gada Lielais ugunsgrēks, vikingu aplenkums 842. gadā, kas nesa neskaitāmas nāves, postošais šaušalīgā mēra uzliesmojums! Saprotamu iemeslu dēļ šādu notikumu atrašanās vietas kartē netiek publiskotas. Tāpēc, ja vien kādam no jums nepiemīt praktiskas zināšanas visslepenāko brīnumainās pasaules nostūru atklāšanā...

- Es esmu nezināmo un nepatīkamo cilpu pētnieks, -ierunājās Milards. - Un aizraujos ar šo hobiju jau daudzus gadus...

- Malacis! - Edisons turpināja. - Tādā gadījumā pieļauju, ka tev ir ari zināms, kā tikt garām tukšpauru ordai, kas apsargā to ieeju!

Pēkšņi radās sajūta, ka visu acis ir piekaltas man. Es noriju smagu kamolu un atbildēju: - Jā, patiesībā mēs to varam.

- Kaut nu tā būtu, - Enohs norūca.

Un tad sāka runāt Bronvīne: - Es tev ticu, Džeikob. Es tevi nepazīstu īpaši ilgu laiku, bet labi zinu tavu sirdi. Tā ir stipra un patiesa - īpatna sirds -, un es tev uzticos. - Viņa piekļāvās man un ar vienu roku apņēma ap pleciem. Jutu, kā rīkle atkal saspringst.

- Pateicos, - es teicu, uz Bronvīnes vareno emociju fona juzdamies sīks un vārgs.

Suns noklakšķināja mēli. - Tas ir vājprāts! Jums, bērni, nemaz nav pašsaglabāšanās instinkta. Brīnums, ka kāds no jums vispār vēl ir pie dzīvības.

Emma nostājās pretī Edisonam un mēģināja to apklusināt. -Jā, tas ir apbrīnojami. Paldies, ka iepazīstināji mūs ar savu viedokli. Un tagad, atmetot pastardienas noskaņu, man jāvaicā pārējiem: vai ir kādi iebildumi pret mūsu priekšlikumu? Es nevēlos, lai kāds pieteiktos brīvprātīgi spiediena rezultātā.

Roku nesteidzīgi un bikli pacēla Horācijs. - Ja jau visi briesmoņi atrodas Londonā, vai tad, dodoties turp, mēs neieskriesim viņiem rīklē? Vai šī doma ir prātīga?

- Tā ir ģeniāla doma, - Enohs aizkaitināts atcirta. - Briesmekļi ir pārliecināti, ka mēs, brīnumainie bērni, esam viegli pakļaujami un vārgi. To, ka mēs uzbruksim viņiem, tie gaidīs vismazāk.

- Un ja nu mums neizdosies? - Horācijs neatlaidās. - Mēs būsim paši savām rokām nogādājuši mis Peregrini tieši pie viņu mītnes sliekšņa!

- Mēs nezinām, - norādīja Hjū, - vai viņu mītnes slieksnis atrodas tieši Londonā.

Enohs nosprauslojās. - Beidz visam pārliet cukura sīrupu! Ja viņi ir pārrāvuši cietuma cilpas un tās izmanto, lai turētu ieslodzījumā mūsu imbrīnes, esmu gatavs saderēt uz jūsu pakaļām, ka arī pārējā pilsēta atrodas viņu rokās! Tā būs pilnīga atdošanās viņiem, pieminiet manus vārdus! Ja tā nebūtu, briesmoņi neparko nebūtu mūs uzmeklējuši vecajā, mazajā Kērnholmā. Tie ir militārās stratēģijas pamati. Kaujā vispirms nemērķē uz ienaidnieka sārtajiem kāju pirkstiem, bet gan triec šķēpu tieši viņa sirdī!

- Es jūs lūdzu! - Horācijs novaidējās. - Diezgan runāts par cilpu pārraušanu un šķēpu triekšanu sirdī! Jūs nobiedēsiet mazos!

- Es nemaz neesmu nobijusies! - Olīvija iejaucās.

Horācijs ierāvās sevī. Kāds izmeta vārdu gļēvulis.

- Izbeidziet! - Emma iekliedzās. - Baidīties nav nepareizi. Tas nozīmē, ka tu uztver mūsu priekšlikumu ļoti nopietni. Jā, tas būs bīstami. Jā, izredzes uzvarēt ir pavisam niecīgas. Un, pat ja mēs tiksim līdz Londonai, nav garantijas, ka mums izdosies imbrīnes kaut vai atrast, kur nu vēl kādu izglābt. Ir pavisam ticami, ka mēs sagaidīsim beidzamās mūža dienas kādā briesmekļu cietuma kamerā vai arī tiksim sagremoti kāda tukš-paura kuņģī. Vai tas visiem ir skaidrs?

Visi nelokāmā sapratnē pamāja ar galvu.