Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Es ari neticēju - vismaz ne gluži -, bet arī nepratu izskaidrot, kam es ticu. Atsaucu atmiņā to, ko vectēvs savulaik mēdza man stāstīt. Šajos stāstos valdīja brīnumi un piedzīvojumi, bet slēpās ari kāda dziļāka stīga - kā nezūdoša pateicība. Bērnībā biju pievērsis uzmanību lielākoties šķietami burvīgās salas aprakstam un brīnumainajiem bērniem, viņu fantastiskajām spējām, bet patiesībā vectēva stāsti vēstīja par mis Peregrīni un to, kā viņa lielu grūtību apstākļos bija vectēvam palīdzējusi. Velsā viņš ieradās kā vēl pavisam jauns, nobijies zēns, kurš neprata vietējo valodu un kuru vajāja divu veidu briesmoņi: tie, kas galu galā iznīcināja gandrīz visu viņa ģimeni, un otri -groteski kā karikatūras un neredzami itin visiem, izņemot viņu, - kuru izcelsme visdrīzāk meklējama viņa murgos. Un šādā situācijā mis Peregrine bija vectēvu paslēpusi, devusi viņam mājas un palīdzējusi noskaidrot, kas viņš patiesībā ir. Mis Peregrine bija glābusi vectēva dzīvību un līdz ar to darījusi iespējamu mana tēva un līdz ar to arī manu rašanos. Vecāki bija laiduši mani pasaulē, uzaudzinājuši un mīlējuši, un tāpēc es biju viņiem pateicību parādā. Tomēr pirmām kārtām un galvenokārt es nekādā gadījumā nebūtu piedzimis, ja nebūtu milzīgās un nesavtīgās laipnības, kādu mis Peregrine izrādīja manam vectēvam. Es sāku ticēt, ka esmu sūtīts šurp, lai atdotu parādu - pats savu, sava tēva un ari vectēva parādu.

Es mēģināju to paskaidrot, cik nu tas bija manos spēkos. - Nav runa par likteni, - es sacīju, - bet gan par to, ka es nudien ticu: pasaulē pastāv līdzsvars, un reizēm mums nesaprotami spēki ielaužas tajā, lai nosvērtu svaru kausus vajadzīgajā virzienā. Mis Peregrine izglāba manu vectēvu, un nu es esmu šeit, lai palīdzētu glābt viņu.

Emma piemiedza acis un lēni pamāja ar galvu. Es nesapratu, vai viņa man piekrīt vai ari meklē pieklājīgu veidu, kā pateikt, ka esmu sajucis prātā.

Un tad viņa mani apskāva.

Nekādi skaidrojumi vairs nebijā vajadzīgi. Viņa saprata.

Arī Emma bija mis Peregrinei parādā par savas dzīvības glābšanu.

- Mūsu rīcībā ir trīs dienas, - es sacīju. - Mums jādodas uz Londonu, jāatbrivo kāda no imbrīnēm un jāizārstē mis Peregrine. Cerība vēl pastāv. Emma, mēs viņu izglābsim vai ari iesim bojā, mēģinādami to darīt. - Šie vārdi izklausījās tik drosmīgi un apņēmīgi, ka īsu mirkli šaubījos, vai tos nudien esmu pateicis es.

Mani pārsteidza Emmas smiekli. Viņai manis teiktais nez kāpēc šķita smieklīgs. Bet tad meitene uz bridi novērsās. Pēc brīža Emma uz mani pavērās pavisam nopietna, viņas acis mirdzēja un tajās atgriezās senā pārliecība. - Ir brīži, kad es nespēju saprast, vai tu esi pagalam jucis vai ari tīrais brīnums. Lai gan sāku domāt, ka drīzāk otrais variants, - viņa sacīja.

Emma atkal apskāva mani, un mēs ilgi sēdējām viens otra skavās. Viņas galva atdusējās uz mana pleca, elpa sildīja man kaklu, un pēkšņi es vēlējos tikai vienu: likvidēt sīko atstatumu, kas šķīra mūsu augumus, un saplūst vienā veselā. Taču Emma acumirkli atrāvās nost, noskūpstīja mani uz pieres un devās atpakaļ pie pārējiem. Biju pārmēru apstulbis, lai uzreiz sekotu viņai, jo manī dzima kas nezināms - sirds zobratiņš, kādu nekad agrāk nebiju manījis, turklāt tas griezās tik strauji, ka man sareiba galva. Jo vairāk Emma no manis attālinājās, jo ātrāk tas griezās, it kā atritinātu kādu neredzamu trosi, kas mūs vienoja. Šķita: ja viņa aizies pārāk tālu, trose pārtrūks... un nogalinās mani.

Es nodomāju: vai šīs dīvainās, saldās sāpes ir mīlestība?

Pārējie - bērni un zvēri - bija sanākuši cieši kopā koka pavēnī. Mēs ar Emmu viņiem tuvojāmies. Manī radās kārdinājums saņemt meiteni aiz rokas, un es gandrīz tā ari izdarīju, bet tad pamanīju ko citu un pārdomāju. Piepeši es aptvēru: kad Enohs pagriezās un veltīja mums pazīstamo aizdomu pilno skatienu, ar kādu viņš vienmēr vērās uz mani un tagad jau uz mums abiem, - ka mēs ar Emmu sākam pārtapt atsevišķā vienībā, privātā aliansē ar saviem noslēpumiem un solījumiem.

Kad bijām jau pavisam tuvu, Bronvīne piecēlās kājās. - Vai jums kas noticis, Emmas jaunkundz?

- Nē, nekas, - Emma steidzīgi attrauca, - tikai kaut kas bija ieskrējis aci, nekas vairāk. Tā, visi paņemiet savas mantas!

Mums tūliņ pat jādodas uz Londonu un jāskatās, kā varētu atkal padarīt mis Peregrīni veselu!

- Esam sajūsmā, ka jūs piekrītat, - Enohs noteica, izvalbījis acis. - Pirms dažām minūtēm, kamēr jūs abi tur sačukstējāties, izlēmām rīkoties tāpat.