Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Protams. - Edisons pamāja ar galvu un vispirms lēni apmeta loku ap putnu un nopētīja to no visām pusēm. Pēc tam viņš apošņāja tā galvu, spārnus un lielo, mitro knābi. - Izstāstiet, kas ar viņu notika, - viņš beigu beigās teica, - kad un kā. Izstāstiet visu!

Emma pastāstīja visu notikušo: kā Golans nolaupīja mis Peregrīni, kā okeānā viņa tik tikko nenoslīka savā būri, kā mēs viņu izglābām no briesmoņu vadītās zemūdenes. Zvēri klausījās kā sastinguši. Kad bijām galā, suns bridi apkopoja domas un tad nāca klajā ar diagnozi: - Viņa ir saindēta. Esmu par to pārliecināts. Viņai ir iebarots kaut kas tāds, kas neļauj atgriezties cilvēka veidolā.

- Vai tiešām? - Emma pārvaicāja. - Kā jūs to zināt?

- Kamēr imbrines atrodas cilvēka ādā, viņu nolaupīšana un pārvadāšana ir ļoti bīstama, jo tad tās spēj likt lietā laika apturēšanas trikus. Savukārt putna veidolā imbriņu spējas ir loti ierobežotas. Šādā veidā jūsu vadone ir maza, viegli paslēpjama... un krietni mazāks drauds. - Edisons pavērās uz mis Peregrīni. - Vai tas briesmonis, kas jūs sagūstīja, jums kaut ko uzšļāca? - viņš jautāja putnam. - Kādu šķidrumu vai gāzi?

Mis Peregrine pamāja ar galvu, kā apstiprinot, ka tā bija.

Bronvlne noelsās. - Kundze, ak vai... Man tik ārkārtīgi žēl. Mums nebija ne jausmas.

Man kā duncis iedūra vainas apziņa. Es taču biju tas, kurš atveda briesmoņus uz salu. Manis dēļ ar mis Peregrīni notika nelaime. Manis dēļ (vismaz daļēji) brīnumainie bērni zaudēja mājas. Kauns kā akmens sažņaudza rīkli.

- Viņa taču atlabs, vai ne? Viņa taču atkal atgriezīsies? - es jautāju.

- Mis Peregrines spārns sadzis, - Edisons attrauca. - Tomēr bez palīdzības viņa pati nespēs atkal atgriezties cilvēka ādā.

- Kāda palīdzība viņai nepieciešama? - Emma jautāja. - Vai jūs varat to viņai sniegt?

- Viņai var palīdzēt tikai cita imbrine. Turklāt laika atlicis pavisam maz.

Es sastingu. Tas bija kas jauns.

- Ko tas nozīmē? - Emma neatstājās.

- Man ir smagi vēstīt sliktas ziņas, - Edisons atbildēja, - bet imbrīnei šādā stāvokli divas dienas ir ļoti ilgs laiks. Jo ilgāk viņa paliks putna ādā, jo vairāk zaudēs savu cilvēka būtību. Atmiņa, vārdi - viss, kas viņu padarīja par cilvēku, - būs zudis, līdz galu galā viņa vairs nebūs imbrine. Mis Peregrine paliks putns uz visiem laikiem.

Es iztēlojos ainu, kā mis Peregrine izplāta guļ reanimācijā uz operācijas galda un apkārt rosās dakteri; viņa pārstāj elpot, un ar katru pagājušo sekundi imbrines smadzenēm tiek nodarīts aizvien lielāks neatgriežams ļaunums.

- Cik ilgi? - Milards gribēja zināt. - Cik daudz laika viņai atlicis?

Edisons novērsa skatienu un nogrozīja galvu. - Divas dienas, ja viņai pietiks spēka.

Sekoja čuksti un elsas. Mēs visi kā viens nobālējām.

- Vai jūs to droši zināt? - Emma nelikās mierā. - Vai esat absolūti un pilnīgi pārliecināts?

- Esmu to redzējis jau agrāk. - Edisons piegāja pie mazās pūcītes, kas sēdēja uz netāla zara. - ŠI ir Olīvija, viņa bija jauna imbrine, kam nepaveicās treniņa laikā. Pie mums viņu atveda pēc piecām dienām. Mēs ar mis Paceplīti darījām visu, kas mūsu spēkos, lai viņu atgrieztu atpakaļ, bet viņai vairs nebija iespējams palīdzēt. Tas notika pirms desmit gadiem, un kopš tā laika viņa nav mainījusies.

Pūce mēmi vērās mūsos. Viņā nemanīja neko vairāk par putnu; par to liecināja tukšais skatiens.

Emma pieslējās kājās. Šķita, ka viņa grasās kaut ko teikt, - es cerēju, ka viņa mūs uzmundrinās, mudinās uz rīcību ar iedvesmojošu runu, - bet meitene nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Izplūdusi elsas, Emma nedrošiem soļiem aizgāja.

Es saucu viņu, tomēr meitene neapstājās. Pārējie vienkārši vēroja Emmu aizejam, apstulbuši no šausmīgajām vēstīm, kā arī no Emmas rīcībā manāmā vājuma un neizlēmības. Par spīti notiekošajam, viņa bija saglabājusi spēkus tik ilgi, ka mēs jau sākām to uzskatīt par pašsaprotamu, bet mana draudzene nebija ložu necaurlaidīga. Lai gan brīnumaina, Emma tomēr bija arī cilvēks.

- Labāk ejiet un vediet viņu atpakaļ, Džeikoba kungs, -Bronvīne mani aicināja. - Mēs nedrīkstam šeit uzkavēties pārlieku ilgi.

Es panācu Emmu, kad viņa jau stāvēja kraujas malā, zem kuras pletās lauku ainava un lēzeni zaļi pakalni pārtapa tālā līdzenumā. Viņa dzirdēja mani nākam, bet neatskatījās.

Es nostājos blakus un centos izdomāt, ko tādu mierinošu varētu pateikt. - Es zinu, ka esi pārbijusies, un... trīs dienas nešķiet ilgs laiks, bet...

- Divas dienas, - Emma čukstēja. - Varbūt divas dienas. -Meitenes lūpas trīsēja. - Un tas pat vēl nav ļaunākais.

Es minstinājos. - Kas gan vēl ļaunāks varētu notikt?

Emma bija ilgi turējusies pretī asarām, bet pēkšņi viņa šajā cīņā zaudēja. Meitene noslīga zemē un šņukstēdama padevās stihijai, kas viņu pārņēma. Nometies ceļos, es abām rokām cieši Emmu apskāvu. - Man ļoti žēl, - viņa trīsreiz atkārtoja tonī, kas bija bezcerīgs kā sadilusi virve. - Tev nekādā gadījumā nevajadzēja te palikt. Es nedrīkstēju to pieļaut. Bet es biju tik liela egoiste... tik briesmīgi savtīga!

- Nesaki tā, - es viņu pārtraucu. - Es esmu te. Esmu te un nekur neiešu.