Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Klajumā cits pēc cita parādījās neparasti zvēri. Kamēr tie nāca tuvāk, Edisons mūs iepazīstināja. Pirmais radījums izskatījās pēc miniatūras žirafes augšdaļas, kas uztupinātā uz ēzeļa pakaļgala. Tas dīvaini pārvietojās uz pakaļkājām, citu locekļu tam nebija. - Šī ir Deirdra, - sacīja Edisons. - Viņa ir emurafe, kas nedaudz atgādina žirafes un ēzeļa krustojumu, tikai ar mazāku kāju skaitu un īdzīgu dabu. Viņa sagādā ļoti sāpīgus zaudējumus kāršu spēlē, - suns čukstus piebilda. - Nekādā gadījumā nespēlējiet ar emurafi kārtis! Sasveicinies, Deirdra!

- Uz redzēšanos! - sacīja emurafe, atņirgusi lielās zirga lūpas smaidā. - Briesmīga diena! Man nemaz nav prieka jūs satikt! - Un tad viņa iesmējās - skaņa drīzāk atgādināja griezīgu, spalgu zviedzienu - un piebilda: - Es tikai muļķojos.

- Deirdra ir pārliecināta par savu labo humora izjūtu, - Edisons paskaidroja.

-Ja esat ēzeļa un žirafes krustojums, kāpēc gan jūs nesauc par ēzeļrafi? - Olīvija painteresējās.

Deirdra sarauca pieri un atbildēja: - Tāpēc, ka tas vispār nav nekāds nosaukums. Vārds “emurafe” gluži vai pats noripo no mēles, vai jums tā nešķiet? - Viņa izbāza tuklu, sārtu, trīs pēdas garu mēli un ar tās galiņu atstūma Olivijas diadēmu uz pakauša. Olivija iespiedzās un smiedamās noslēpās Bronvlnei aiz muguras.

- Vai šeit visi dzīvnieki prot runāt? - es painteresējos.

- Tikai Deirdra un es, - Edisons atbildēja, - un tas ir labi. Vistas jau tā neapklust ne mirkli, kaut gan nespēj pateikt ne vārda! - Nākamās rindā gaidīja bars klukstošu cāļu māšu, kuras mūs sveicināja no apdeguša un nosūbējuša būra. - Nūja! -Edisons turpināja. - Lūk, ari meitenes!

- Kas noticis ar viņu būri? - Emma pajautāja.

- Ik reizi, kad esam būri salabojuši, viņas to atkal nosvilina, -suns skaidroja. - lirās nedienas. - Viņš pagriezās un pamāja citā virzienā. - Es ieteiktu mazliet pakāpties atpakaļ, jo, kad viņas satraucas...

BLADĀC! Atskanēja tāds blīkšķis, it kā tiktu uzlaists gaisā dinamīts, un mēs visi salēcāmies. Atlikušie neskartie būra dēļi aizlidoja pa gaisu sīkās šķēpelēs.

- ... to olas eksplodē, - Edisons pabeidza.

Kad dūmi izklīda, mēs redzējām, ka vistas neskartas joprojām tuvojas mums. Šķita, ka tās pat nav pārsteigtas par sprādzienu, tās tikai kā sniegpārsliņas ieskāva viegls dūnu mākonītis.

Enohs stāvēja muti vaļā. - Vai jūs gribat teikt, ka šis vistas dēj eksplozīvas olas?! - viņš tomēr pajautāja.

- Tikai tad, kad kļūst satrauktas, - Edisons atbildēja. - Lielākoties viņu olas ir pavisam drošas - un ļoti gardas! Tomēr diezgan nejauko vārdu Armagedona klukstes viņas ir izpelnījušās tieši sprāgstošo olu dēļ.

- Nenāciet mums klāt! - Emma uzkliedza, kad vistas sāka mūs ielenkt. - Jūs uzlaidīsiet mūs visus gaisā!

Edisons iesmējās. - Viņas ir jaukas un pavisam nekaitīgas, ticiet man! Un olas tās dēj tikai savā būri. - Nu, redzat? - suns turpināja. - Jūs viņām patīkat!

- Gatavā trakomāja! - norūca Horācijs.

Nu smējās Deirdra. - Nē, dūkulīt, šeit ir zvērnica.

Pēc tam Edisons mūs iepazīstināja ar dažiem ne tik ļoti savdabīgiem dzīvniekiem, ieskaitot kādu pūci, kura uz mums klusi un vērīgi nolūkojās no zara, un peļu komandu, kas šķietami nemanāmi parādījās un pazuda skatienam tā, it kā daļu laika pavadītu kādā citā dimensijā vai realitātē. Redzējām arī āzi ar ļoti gariem ragiem un spilgti melnām acīm - tas bija bārenis no kāda īpatno kazu bara, kas reiz apdzīvojis zemāk augošo mežu.

Kad visi zvēri bija sanākuši, Edisons iesaucās: - Trīsreiz urā! tukšpaura pieveicējiem!

Deirdra iebrēcās, un āzis sita kājas pie zemes, pūce iekliedzās, un vistas klulcstēja, līdz Grānts apmierināti norūca. Tikmēr Bronvīne un Emma paslepšus saskatījās. Bronvīne pavērās lejup uz savu jaku, aiz kuras slēpās mis Peregrine, un pēc tam uzlūkoja Emmu un sarauca uzacis, it kā jautātu: Vai tagad? Bet Emma nogrozīja galvu, kā atbildot: Nē, vēl ne.

Bronvīne nolika Klēru koka ēnā paslēptā zāles laukumiņā. Meitenīte svīda un trīsēja, ik pa brīdim zaudējot un atkal atgūstot samaņu.

- Esmu redzējis mis Pacepllti gatavojam īpašu eliksīru, kas mazina drudzi, - sacīja Edisons. - Garšo šaušalīgi, toties labi iedarbojas.

- Mamma mēdza man vārīt vistas buljonu, - es ieminējos.

Vistas trauksmaini ieklukstējās, un Edisons man uzmeta

bargu skatienu. - Tas bija joks! - viņš norūca. - Tikai joks, pavisam absurds joks, ha, ha, ha! Tāda vistu buljona nemaz nav!

Ar Grānta un viņa pretstatāmo īkšķu palīdzību Edisons un emurafe devās pagatavot eliksīru. Pēc īsa brīža viņi atgriezās ar trauku, kurā skalojās kaut kas līdzīgs netīram traukūdenim. Tiklīdz Klēra bija izdzērusi visu līdz pēdējai lāsei un atkal iemigusi, dzīvnieki mums uzklāja pieticīgu dziru galdu: tur bija groziņi ar svaigu maizi, sutināti āboli un cieti novārītas olas -tiesa, nesprāgstošās. Viss tika pasniegts mums tieši rokās, jo šķīvju vai galda piederumu zvēriem nebija. Nebiju aptvēris, cik izsalcis esmu, līdz mazāk nekā piecās minūtēs apriju trīs olas un kukuli maizes.