Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Apakšā pie sienas, pa kuru nupat bijām uzrāpušies, sadzirdēju būkšķi, un kuņģī atkal ieperinājās tā sajūta. Piegājis pie klints malas, pavēros lejā. Tukšpauris sveiks un vesels atradās klinšu sienas pakājē un ar mēlēm urbināja akmenī iedobes.

- Slikti jaunumi, - es teicu. - Tas krītot nav nosities.

Acumirklī Emma jau stāvēja man blakus. - Ko tas dara?

Es vēroju, kā briesmeklis ievij vienu no mēlēm paša nupat

izveidotajā iedobē, pievelkas augstāk un pēc mirkļa turpina iesākto. Tas veidoja roku turekļus, pareizāk sakot - turekļus, kur pieķerties ar mēli.

- Tas mēģina rāpties augšup pa sienu, - es paziņoju. - Ak kungs, tas jau atgādina briesmīgo terminatoru.

- Ko tas atgādina? - Emma pārjautāja.

Es gandrīz sāku skaidrot, tomēr tikai nogrozīju galvu. Salīdzinājums bija muļķīgs jebkurā gadījumā - tukšpauris bija daudz briesmīgāks un varbūt pat nāvējošāks nekā visi kino monstri, kopā ņemti.

- Mums viņš jāaptur! - Olīvija iesaucās.

- Vai arī labāk tomēr bēgsim, - Horācijs iebilda.

- Mēs vairs nebēgsim! - Enohs noskaldīja. - Vai mēs, lūdzu, vienkārši nevarētu piebeigt to nolādēto radījumu?

- Noteikti. - Emma pamāja ar galvu. - Tikai kā?

- Vai kādam atradīsies cisterna ar verdošu eļļu? - Enohs painteresējās.

- Varbūt drīzāk noderēs šis te? - dzirdēju Bronvīni sakām un pagriezies ieraudzīju, kā meitene paceļ virs galvas laukakmeni.

- Iespējams, - es sacīju. - Kā tev ar acumēru? Vai varēsi to aizmest tieši tur, kur es teikšu?

- Es centīšos, - Bronvīne atbildēja un virzījās uz bezdibeņa malu, piesardzīgi balansējot ar akmeni rokās.

Mēs pavērāmies lejup pāri klints malai. - Tur, vēl tālāk, - es paskaidroju, norādot dažus soļus pa kreisi. Kad grasījos dot signālu metienam, tukšpauris jau bija pieķēries pie nākamā turekļa un Bronvīnei bija jāmaina atrašanās vieta.

Briesmonis veidoja turekļus aizvien ātrāk, tagad tas jau bija kustīgs mērķis. Visu vēl ļaunāku vērta fakts, ka Bronvīne turēja rokās vienīgo tuvumā redzamo akmeni. Ja viņa netrāpīs, otra metiena mūsu rīcībā vairs nebūs.

Es piespiedu sevi skatīties tieši uz tukšpauri - par spīti neciešamajai tieksmei novērsties. Dažas savādas, galvu reibinošas sekundes es vairs nedzirdēju draugu balsis un ausīs dunēja vien paša asinis. Domas aizklīda pie radījuma, kas bija nogalinājis manu vectēvu, stāvējis pie viņa saplosītā un mirstošā ķermeņa un pēc tam gļēvulīgi aizmucis uz mežu.

Vīzija bija tik reāla, ka man trīcēja rokas. Mēģināju nomierināties.

Tu esi tam dzimis, es pie sevis nodomāju. Tu tiki radīts, lai nogalinātu šādus briesmekļus. Es klusībā atkārtoju šos vārdus kā mantru.

- Džeikob, lūdzu, pasteidzies, - Bronvīne ierunājās.

Radījums mānīgi tēloja, ka virzīsies pa kreisi, bet tad lēca

pa labi. Es negribēju ļauties minējumam un zaudēt mūsu labāko iespēju tukšpauri nogalināt. Man bija jāzina droši. Un es nez kāpēc tomēr jutu, ka tas ir man pa spēkam.

Pietupos tik tuvu klintsradzei, ka Emma aizbāza divus pirkstus man aiz siksnas, lai es nenoveltos lejā. Nenovēršot uzmanību no tukšpaura, es pie sevis atkārtoju mantru: radīts, lai tevi nogalinātu, radīts, lai nogalinātu... Un, lai gan kādu mirkli

briesmonis nekustīgi karājās pie sienas, jutu, ka kompasa adatiņa man vēderā norāda pavisam nedaudz pa labi.

Tā bija kā priekšnojauta.

Bronvīne jau sāka trīsēt no laukakmens svara un paziņoja: - Ilgi es to vairs nenoturēšu!

Nolēmu paklausīt intuīcijai. Lai gan vietā, kurp rādīja mans kompass, nekā nebija, es saucu, lai Bronvīne met laukakmeni turp. Viņa nomērķēja un ar atvieglotu vaidu palaida akmeni vaļā.

Jau nākamajā mirklī tukšpauris metās pa labi - tieši turp, kur bija norādījis mans kompass. Briesmeklis pacēla skatienu, ieraudzīja sev virsū lidojošo akmeni un jau gatavojās jaunam lēcienam, bet tam pietrūka laika. Laukakmens ietriecās radījuma galvā un pienagloja tā ķermeni pie sienas. Ar pērkon-dimdošu troksni tukšpauris un akmens atsitās pret zemi. Mēļu taustekļi izšāvās no bluķa apakšas uz visām pusēm, noraustījās un sašļuka. Ap akmeni izplūda melnas asinis, veidojot lielu, briesmīgu peļķi.

- Tiešs trāpījums! - es iesaucos.

Bērni sāka lēkāt un priecīgi gavilēt. - Tas ir beigts! Tas ir beigts! - Olīvija iekliedzās. - Briesmīgais tukšpauris ir beigts!

Bronvīne metās man ap kaklu, un Emma noskūpstīja man galvvidu. Horācijs paspieda roku, un Hjū uzsita uz pleca. Pat Enohs mani apsveica: - Labs tas darbiņš, kas padarīts, - viņš mazliet negribīgi novilka. - Tikai nesacel degunu mākoņos!

Man būtu no visas sirds jāpriecājas, tomēr nejutu gandrīz neko, tikai atslāba sajūtas radītās drebelīgās sāpes un tirpums. Pavisam maigi un tā, lai neviens cits neko nemanītu, Emma saņēma mani aiz rokas un mazliet atbalstīja, vedinot nost no klints malas. - Tā nebija tikai veiksme, - viņa čukstēja man pie auss. - Džeikob Portmen, es neesmu tevī kļūdījusies.

Taka, kas tik spēji aprāvās apakšā pie akmens sienas, augšā turpinājās gar kores malu un nozuda virsotnē.

- Uzraksts pie virves vēstīja: Ceļš uz zvērnīcu, - atgādināja Horācijs. - Kā jums šķiet, vai tur augšā mūs sagaida tieši tas?