Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Tieši tā ari bija: ieejot cilpā, mēs bijām pametuši 1940. gada vēso ritu un nonākuši kāda daudz senāka gada karstā pēcpusdienā, lai gan tur mežā, tālu prom no viegli atpazīstamām civilizācijas pazīmēm, bija grūti noteikt, tieši cik senā gadsimtā.

Bērni cits pēc cita iznira no ūdens ap mums un, pamanījuši lielās pārmaiņas, izdarīja paši savus secinājumus.

- Vai saprotat, ko tas nozīmē? - Milards spiedza, sajūsmā šļakstīdamies ar ūdeni, mezdams apļus un tverdams pēc elpas. - Tas nozīmē, ka Pasakās ir apslēptas slepenas zināšanas!

- Tad jau tās nemaz nav tik bezjēdzīgas, ko? - Olivija piezīmēja.

- Mjā, nespēju vien sagaidīt, kad varēšu tās izanalizēt un uzrakstīt anotācijas, - berzēdams rokas, atzina Milards.

- Pat neuzdrošinies neko rakstīt manā grāmatā, Milard Nulle! - bargi iesaucās Bronvlne.

- Bet kas gan šī ir par cilpu? Kā jums šķiet, kas to apdzīvo? -painteresējās Hjū.

Olivija atbildēja: - Protams, Katberta draugi dzīvnieki!

Enohs izbolīja acis, tomēr atturējās skaļi pateikt to, ko, iespējams, nodomāja: Tā ir tikai pasaka! Varbūt tāpēc, ka ari viņa domas sāka mainīties.

- Katrai cilpai ir sava imbrine, pat noslēpumainajām cilpām no pasaku grāmatām, - Emma paskaidroja. - Tāpēc jāiet un viņa jāatrod!

- Labs ir, - Milards bija ar mieru. - Tikai kur?

- Vienīgā pasakā minētā vieta, izņemot šo ezeru, bija kalns,

- Emma sprieda, norādot uz klintsradzi aiz kokiem. - Kurš ir gatavs drusku pakāpelēt?

Mēs bijām noguruši un izsalkuši - ikviens no mums -, bet cilpas atrašana deva mums jaunus spēkus. Atstājuši akmens milzi aiz muguras, devāmies caur mežu uz klintsradzes pakāji, un karstajā gaisā drēbes ātri vien izžuva. Tuvojoties ragam, bija jākāpj augstāk, līdz ieraudzījām labi iemītu taku, pa kuru ari rausāmies augšup caur biezu egļu puduriem un līkloču akmens krāvumiem, līdz taciņa vietām slējās tik stāvus gaisā, ka bija jāķeras abām rokām pie nelīdzenās zemes, lai tiktu uz priekšu.

- Ceru, ka šī ceļa galā mūs gaida kaut kas patiesi brīnumains, - Horācijs paziņoja, noslaucījis no pieres sviedrus.

- Džentlmeņi nesvīst!

Taciņa saruka šaura kā lente; labajā pusē klints slējās stāvus augšup, bet kreisajā tiecās lejup, zaļu koku galotņu paklāja nosegta. - Turieties pie sienas! - Emma brīdināja. - Kāpums lejup būs ilgs.

Man sagriezās galva, tikai paskatoties lejup no stāvās kraujas. Pēkšņi šķita, ka man radušās jaunas, nelabumu izraisošas bailes no augstuma, un nācās pilnībā koncentrēties, vienkārši lai spertu nākamo soli uz priekšu.

Emma skāra pirkstiem manu roku un čukstēja: - Vai viss kārtībā? Tu esi tik bāls.

Es meloju, ka viss kārtībā, un man izdevās notēlot, ka tā ir, tieši trīs nākamos takas līkločus, pirms sirds sāka neprātīgi dauzīties un kājas tik neganti saļodzījās, ka bija jāapsēžas tieši pa vidu šaurajai taciņai, tā nosprostojot ceļu visiem, kas gāja aiz manis.

- Ak vai, Džeikobs zaudē spēkus, - Hjū pie sevis nomurmināja.

- Nezinu, kas man uznācis, - es klusi čukstēju. Nekad agrāk man nebija bijis bail no augstuma, bet tobrīd nespēju pat tik daudz kā pavērties pāri kraujas malai, lai kuņģis nesāktu protestēt.

Un tad es aptvēru ko baisu: ja nu tās nav bailes no augstuma, bet gan apjauta par tukšpaura klātbūtni?

Tas nav iespējams, es spriedu, mēs taču atrodamies cilpas iekšpusē, kur tukšpauriem ceļš liegts. Un tomēr, jo vairāk uzmanības pievērsu nelabumam vēderā, jo vairāk šķita, ka mani dara nemierīgu nevis stāvais kāpums lejup, bet gan kaut kas tur lejā.

Par to vajadzēja pārliecināties man pašam.

Visi satraukti čaloja man pie auss, vaicādami, vai viss kārtībā un kas noticis. Izlikos viņus nedzirdam, pārnesu svaru uz roku pirkstu galiem un pierāpoju pie kraujas malas. Jo tuvāk tai nācu, jo neciešamāks nelabums plosījās kuņģī - it kā tas tiktu sarauts skrandās. Tikai dažas collas no malas piespiedos ar krūtīm cieši pie zemes un pastiepu rokas bezdibenī. Ar pirkstiem pieturējos zemāk, pavilkos uz priekšu, lai pavērtos aizā.

Pagāja kāds brīdis, līdz es ieraudzīju tukšpauri. Vispirms pamanīju tikai ņirboņu pie pašas raupjās klints: trīcošu krāsu plankumu, kāds izveidojas gaisā virs uzkarsušas mašīnas. Tik tikko pamanāmu nepareizību.

Tieši tā tukšpaurus redz parastie cilvēki un citi īpatņi - ikviens, kam nav dots tas, ko spēju es.

Un tad es pa īstam piedzīvoju savu brīnumaino spēju mošanos. Pavisam drīz nelabums vēderā lokalizējās un pārvērtās vienā vienīgā sāpīgā punktā; turpmāko es vairs nespēju īsti izskaidrot: sāpes ieguva virzienu, no punkta tās izstiepās vektorā, kļuva divdimensionālas. Gluži kā kompasa adata šis vektors norādīja pa diagonāli uz ņirbošo punktu simt jardus zemāk pa kreisi no klints. Gaismas viļņi un mirgošana tur sāka akumulēties un saplūst melnā vienlaidu masā - humanoīdā, kas sastāvēja no taustekļiem un ēnām un neatrāvās no klints.

Kad radījums pamanīja, ka es to redzu, viss tā pretīgais ķermenis cieši savilkās. Karājoties pie klints, tas atvēra asiem zobiem pilno rīkli, un atskanēja sirdi plosošs kliedziens.

Man nebija jāpaskaidro draugiem, ko esmu ieraudzījis. Pilnīgi pietika ar šo skaņu.