Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

“Ak tā,” viņš attrauca. “Biju jau aizmirsis par viņu.”

“Man ļoti žēl,” ragana atkārtoja. Viņa pavicināja Katberta priekšā bērza zariņu, un nabaga milzis pārvērtās akmeni.

Acumirkli viņš kļuva ļoti smags - tik smags, ka sāka grimt ezerā. Milzis grima un grima, un nepārstāja grimt, iekams ūdens nesmēlās līdz pat kaklam. Katberta draugi dzīvnieki redzēja notiekošo, bet, lai gan jutās pagalam nelāgi, nosprieda, ka nekādi nevar milzim palīdzēt.

“Es zinu, ka nespējat mani izglābt,” Katberts kliedza augšup draugiem, “bet vismaz atnāciet un parunājieties ar mani! Esmu te iestidzis un jūtos ļoti vientuļš!”

“Ja mēs nokāpsim tur lejā, mednieki mūs nošaus!” zvēri atbildēja.

Katberts zināja, ka zvēriem taisnība, bet nepārstāja lūgties. “Parunājiet ar mani!” viņš sauca. “Lūdzu, atnāciet un aprunājieties ar mani!”

Dzīvnieki mēģināja dziedāt un sakliegties ar nabaga Kat-bertu no drošās kalna virsotnes, bet viņi atradās pārlieku tālu un balsis bija tik klusas, ka pat Katberta milzīgajām ausīm tās izklausījās klusākas nekā koku lapu čuksti.

“Parunājiet ar mani!” milzis lūdzās. “Atnāciet un parunājiet ar mani!”

Bet neviens neatnāca. Un Katberts turpināja saukt, līdz pārakmeņojās ari viņa kakls. Milzis bija pārtapis par akmeni. Beigas.

Bronvīne aizvēra grāmatu.

Klēra šķita izbiedēta. - Un tas ir viss?

Enohs izplūda smieklos.

- Tā gan, - Bronvīne apstiprināja.

- Tā nu gan bija briesmīga pasaka, - Klēra sacīja. - Pastāsti citu!

- Pasaka kā jau pasaka, - Emma secināja. - Un tagad ir laiks iet gulēt.

Klēra uzmeta lūpu, tomēr bija pārstājusi raudāt - pasaka bija panākusi vēlamo.

- Šķiet, rītdiena nebūs ne par matu vieglāka kā šodiena, -Milards novilka. - Mums jāatpūšas, cik vien labi iespējams.

Mēs savācām elastīgas sūnas, kas noderēja kā spilveni. Pirms likām sūnas zem galvas, Emma ar plaukstām izžāvēja no tām lieko mitrumu. Tā kā segu nebija, mēs saspiedāmies cieši blakus cits citam, lai būtu siltāk: Bronvīne apskāva sīkos; Fiona ieritinājās blakus Hjū, kuram iekrācoties bites lidinājās šurpu turpu pa viņa pavērto muti un pieskatīja aizmigušo saimnieku; Horācijs un Enohs, sakļāvuši kopā muguras, drebinājās, jo bija pārmēru lepni, lai pieglaustos viens otram. Es pats piekļāvos Emmai - gulēju uz muguras, bet viņa ieritinājās man padusē un uzlika galvu uz krūtīm. Meitenes seja atradās tik vilinoši tuvu, ka es varētu noskūpstīt viņu uz pieres, kad vien vēlētos, un nekas mani neatturētu, izņemot nāvīgu nogurumu. Emma bija karsta kā elektriskais sildītājs, un pavisam drīz es jau biju iemidzis un sapņoju jaukus, ātri aizmirstamus niekus.

Es nekad neatceros jaukos sapņus; manā atmiņā saglabājas vien murgi.

Ņemot vērā apstākļus, brīnums, ka vispār spēju aizmigt. Pat tur - bēguļojot, lai glābtu dzīvību, - pat tur, Emmas apskāvienos, man izdevās rast kaut nedaudz miera.

Mis Peregrine visus vēroja no augšas, melnajām acīm tumsā mirgojot. Kaut sakropļota un samazināta, viņa bija un palika mūsu sargātāja.

Nakts izvērtās nemierīga - Klēra sāka klepot un drebēt. Bronvīne pamodināja Emmu un teica; - Blūmas jaunkundz, jūs esat vajadzīga mazulītei. Man ir aizdomas, ka viņa var saslimt. - Un Emma, nočukstējusi atvainošanos, izslīdēja no maniem apskāvieniem, lai parūpētos par Klēru. Manī iedzirkstījās greizsirdība, pēc tam - vainas apziņa par to, ka esmu greizsirdīgs uz saslimušu draugu. Tā es paliku guļam viens. Jutos nesaprātīgi pamests un blenzu tumsā vēl vairāk noguris nekā jebkad agrāk, tomēr nespēju iemigt. Es klausījos, kā citi grozās un vaid, nakts murgu pārņemti, kuri nemaz nelīdzinājās tiem, kādi mūs, visticamāk, pamodinās. Un pamazām tumsa slāni pēc slāņa nolobījās, atklājot bāli zilas debesis pavisam neaptveramās toņu gradācijās.

Saullēktā mēs izrāpāmies no patvēruma. Izlasījis no matiem sūnas, es centos notraukt no biksēm dubļus, taču tos tikai vēl vairāk izsmērēju un rezultātā izskatījos pēc muklāja radījuma, ko zeme izvēmusi kā nederīgu. Nekad vēl nebiju piedzīvojis tik milzīgu izsalkumu; kuņģis vienā sānā jau bija sācis grauzt pats sevi, un no airēšanas, skriešanas un gulēšanas uz zemes man sāpēja viss, kas vien var sāpēt. Un tomēr mēs zināmā mērā bijām pasargāti - naktī bija pārstājis līt, un diena pamazām iesila. Šķita, ka vismaz pagaidām esam aizmukuši no briesmekļiem un viņu suņiem vai arī tie ir pārstājuši riet, vai, iespējams, atrodas pārlieku tālu, lai tos dzirdētu.

Tā visa rezultātā bijām pavisam un galīgi apmaldījušies. Dienā mežs nebija vieglāk caurejams kā tumsā. Visapkārt bezgalīgās, nekārtīgās rindās visos iespējamos virzienos auga zaļas, biezas egles. Zemi klāja nobirušu lapu sega, kas noslēpa mūsu iepriekšējā vakarā atstātās pēdas. Mēs bijām pamodušies zaļa labirinta viducī bez kartes un kompasa, un salauztais spārns neļāva mis Peregrinei pacelties virs koku galotnēm, lai rādītu mums ceļu. Enohs ierosināja palaist gaisā Olīviju, kā bijām to darījuši miglā, bet mums nebija virves, aiz kuras meitenīti turēt, un, ja viņa izslīdētu un aizlidotu debesīs, mēs savu draudzeni vairs nekad neredzētu.