Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Negribu tevi apsvilināt, - Emma attrauca, un pēkšņi spēja dzirksteļu straume man krūtis izkliedza: man vienalga! Es saņēmu viņas pirkstus plaukstā, pārbraucu ar tiem pār savu vaigu, un mēs abi noelsāmies. Bija karsti, bet es neatrāvos. Neuzdrošinājos to darīt, jo baidījos, ka tad Emma man vairs nepieskarsies. Pēc tam mūsu lūpas satikās un mēs atkal skūpstījāmies; viņas neparastais siltums pārņēma visu manu augumu.

Acis aizvērās. Pasaule izgaisa.

Lai gan mans ķermenis nakts rasā bija nosalis, es to nejutu. Lai gan jūra šalca man ausis, es to nedzirdēju. Lai gan es sēdēju uz asa un nestabila akmens, es to tik tikko manīju. Jebkas, kas atradās ārpus mums abiem, bija uzskatāms par lieku.

Un tad tumsā atbalsojās baiss sprādziens, bet es neko nespēju padarīt - nespēju atrauties no Emmas -, līdz troksnis pieņēmās spēkā divtik un tam pievienojās briesmīga metāliska čīkstoņa. Mūs apžilbināja spilgta gaisma, un es vairs nevarēju to nemanīt.

Bāka, es nodomāju. Bāka iegāzās jūrā. Tomēr tā joprojām mirgoja tālumā, nevis žilbināja kā saule, un tās gaismiņa norādīja vienā virzienā, nevis meklējoši šaudījās šurpu turpu.

Tomēr tā nebija bāka. Tas bija prožektors, kas pa ūdens virsmu tuvojās krastam.

Tas bija zemūdenes prožektors.

* * *

Iestājās īss šausmu mirklis, kad kājas vairs neklausīja smadzenēm. Manas acis un ausis piefiksēja, ka zemūdene ir pavisam tuvu krastmalai: metāla briesmonis cēlās augšup no jūras, ūdens šļācās gar tā sāniem, cilvēki pa atvērtajām lūkām iznāca uz klāja, klaigāja un vērsa pret mums gaismas lielgabalus. Un tad impulss sasniedza kājas un mēs slīdējām, kritām un rāpāmies lejup pa klinti un pēc tam metāmies skriet kā traki.

Prožektors vagoja liedagu ar mūsu šaudīgajām desmit pēdas garajām, baisajām ēnām. Lodes urbās smiltis un šņāca gaisā.

No skaļruņa izlauzās balss: STĀT! NESKRIET!

Mēs iebrāzāmies alā.

- Viņi nāk, viņi ir klāt, celieties, celieties!

Bet bērni jau bija sadzirdējuši kņadu un piecēlušies kājās -visi, izņemot Bronvīni, kura jūrā bija tik ļoti pārgurusi, ka iemigusi pie alas sienas un nebija pamodināma. Mēs Bronvīni purinājām un kliedzām viņai tieši sejā, bet meitene tikai vaidēja un ar roku atgaiņājās no mums. Beigu beigās mums nācās viņu uzraut kājās aiz vidukļa, un tas līdzinājās ķieģeļu torņa celšanai gaisā, bet, tiklīdz Bronvīnes pēdas skāra zemi, apsārtušie plakstiņi pavērās un viņa pati noturēja savu svaru.

Mēs ķērām pēc mantām un priecājāmies, ka to atlicis tik maz un tās ir tik sīkas. Emma satvēra plaukstās mis Peregrīni. Mēs metāmies laukā no alas. Skrienot pa kāpām, es pamanīju, ka mums seko tumši vīru silueti, kuru pēdas jau šļakstinoties spēra beidzamos soļus pa ūdeni, lai tūliņ izkāptu krastā. Augstu virs galvas viņi turēja paceltus automātus, lai tos nesamēr-cētu.

Mēs izbrāzāmies caur vēja pieliektu koku audzi un ieskrējām biezā mežā. Mūs apņēma tumsa. Lai gan mēness vēl nebija paslēpies aiz mākoņiem, to tagad aizsedza koki, kuru zari kā filtrs darīja bālo gaismu praktiski nemanāmu. Mūsu acīm nebija laika aprast ar tumsu, rūpīgi iezīmēt ceļu vai darīt vēl ko citu; mums bija tikai jāskrien elsojošā, klūpošā barā uz priekšu izstieptām rokām, lai atvirzītu stumbrus, kas, kā šķita, pēkšņi negaidīti iznira tikai dažus centimetrus no sejas.

Pēc dažām minūtēm mēs apstājāmies un, krūtīm smagi cilājoties, ieklausījāmies. Balsis joprojām skanēja mums aiz muguras, tikai tagad tām bija pievienojušās vēl citas skaņas: suņu riešana.

Mēs atsākām skriet.

Mēs lauzāmies caur melno mežu, šķiet, stundām ilgi; laiks nebija nosakāms ne pēc mēness, ne zvaigžņu kustības. Visapkārt no nekurienes atbalsojās un mūs apdraudēja cilvēku klaigāšana un suņu rejas, bet mēs tikai skrējām. Lai nojauktu suņiem pēdas, ielēcām ledainā strautā un tālāk virzījāmies pa to, līdz pēdas sastinga. Kad atkal izrāpāmies Ierastā, šķita, ka es joprojām nemitīgi klūpu pret durstīgajiem celmiem.

Pēc kāda laika sākām pagurt. Tumsā kāds vaidēja. Olīvija un Klēra sāka atpalikt, tāpēc Bronvīne meitenes paķēra uz rokām, bet tad arī viņa pati vairs nespēja turēt līdzi. Galu galā, kad Ho-rācijs paklupa uz kādas saknes, nokrita zemē un, palicis guļam, lūdzās pēc atpūtas, mēs visi apstājāmies. - Celies, slinkuma maiss! - Enohs uzšņāca pakritušajam zēnam, bet tad arī pats sāka skaļi elsot un atslējās pret koka stumbru, lai atvilktu elpu. Šķita, ka spēki pamet arī Enohu.

Mēs tuvojāmies savu spēku galējai robežai. Bija jāapstājas.

- Šā vai tā, nav jēgas mest tumsā apļus arī turpmāk, -Emma noteica. - Mēs itin reāli varētu beigās nonākt turpat, no kurienes sākām.

- Dienasgaismā varēsim mežā labāk orientēties, - Milards piebalsoja.

- Ar noteikumu, ka tik ilgi izdzīvosim, - Enohs piebilda.

Sāka smidzināt sīks lietutiņš. Fiona izveidoja mums pajumti, pierunājot aplī augošos kokus noliekt un sakļaut kopā zarus; viņa glāstīja to mizu un čukstēja stumbriem tik ilgi,