Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

līdz zari savijās ūdensnecaurlaidīgā lapu jumtā, kas bija gana augsts, lai mēs zem tā varētu sasēsties. Ierāpāmies patvērumā un atgūlušies ieklausījāmies lietū un tālajās suņu rejās. Kaut kur mežā mūs joprojām meklēja ar šautenēm bruņoti vīri. Bijām iegrimuši domās, un es nešaubījos, ka visi domājam par vienu - kas ar mums notiktu, ja mūs noķertu.

Klēra sāka raudāt - iesākumā klusi, pēc tam jau aizvien skaļāk, līdz kauca jau abas viņas mutes un meitenei ar grūtībām izdevās starp elsām ievilkt plaušās gaisu.

- Saņem sevi rokās! - Enohs viņu apsauca. - Citādi tie tur tevi sadzirdēs, un tad būs jāraud mums visiem!

- Viņi mūs izbaros saviem suņiem! - Klēra novaidēja. - Viņi sašaus mūs kā sietus un nolaupīs mis Peregrīni!

Bronvīne metās pie mazās meitenes un apņēma to drošās skavās. - Klēra, lūdzu, padomā par kaut ko citu!

- Es jau cen-cenšos! - Klēra kauca.

- Centies stiprāk!

Klēra cieši aizmiedza acis, dziļi ievilka elpu un to aizturēja, līdz atgādināja balonu, kas draud pārsprāgt, un tad ļāvās klepus, šņukstu un vaidu lēkmei - vēl skaļākai nekā līdz šim.

Enohs ar plaukstām aizspieda abas Klēras mutes. - Kuššš!

- Es at-at-atvainojos! - meitenīte pinkšķēja. - Va-varbūt, ja es dzirdētu kādu nostāstu... kādu no pa -pasakām...

- Nesāc nu atkal! - Milards iejaucās. - Es jau sāku vēlēties, kaut tās sasodītās grāmatas būtu nogrimušas dzelmē līdz ar visām citām mantām!

Ierunājās mis Peregrine - cik nu bija viņas spēkos; putns uzlēca uz Bronvīnes lādes un sāka sist pa to ar knābi. Lādē līdzās visai mūsu atlikušajai nožēlojamajai mantībai glabājās Pasakas.

- Piekritu mis R, - sacīja Enohs. - Ir vērts mēģināt jebko, lai tikai apturētu viņas baurošanu!

- Es ap-apsolu, - Klēra šņukstēja.

Bronvīne atvēra lādi un izņēma ūdenī piebriedušo īpatņu pasaku sējumu. Emma metās talkā un ar pirkstiem uzšķīla

sīciņu uguntiņu, lai varētu saskatīt lasāmo. Un mis Peregrine, acīmredzot nepacietīgi vēlēdamās ātrāk nomierināt Klēru, saņēma knābī grāmatas vāka malu un atvēra uz labu laimi. Bronvīne sāka pieklusinātā balsī lasīt.

- Sensenos, brīnumainos laikos dziļā un senā mežā mita ļoti daudz dzīvnieku. Tur bija zaķi, stirnas un lapsas, kā jau katrā mežā, bet gadījās satikt arī retāku sugu pārstāvjus, piemēram, garkāju pērtiķlāčus, divgalvainos lūšus un runājošas emurafes. Šie īpatnie dzīvnieki bija iecienīts mednieku mērķis. Viņiem patika tos nošaut, piekārt pie sienas un izrādīt saviem draugiem - arī medniekiem -, bet vēl vairāk tiem patika pārdot šos dzīvniekus zoodārzu īpašniekiem, kuri tos iespundēja būros un iekasēja naudu par apskati. Jūs, iespējams, domājat, ka daudz labāk ir dzīvot pārpildīta būra šaurībā nekā tikt nogalinātam un piekārtam pie sienas, bet īpatņiem, lai tie būtu laimīgi, ir jādzīvo brīvībā. Pēc kāda laika ieslodzīto dzīvnieku gars sašļūk un viņi sāk apskaust savu izbāzto draugu likteni.

- Cik skumjš stāsts! - Klēra īgņojās. - Pastāsti citu.

- Man gan patika, - Enohs iebilda. - Pastāsti vairāk par šaušanu un izbāžņiem!

Bronvīne izlikās viņus abus nedzirdam. - Tolaik uz Zemes vēl dzīvoja milži, - viņa turpināja, - gluži tāpat kā sen pagājušajos Aldinu laikos, lai gan to bija maz un skaits turpināja sarukt. Kā gadījās, kā ne, bet viens no šiem milžiem dzīvoja netālu no meža, bija ļoti laipns, runāja pavisam klusā balsī un pārtika tikai no augiem. Viņu sauca Katberts. Kādu dienu Kat-berts iegāja mežā, lai salasītu ogas, un ieraudzīja mednieku, kurš dzinās pakaļ emurafei. Kā jau laipns milzis, kāds viņš tiešām bija, Katberts pacēla rafi aiz garā kakla gaisā un, sacēlies pirkstgalos, izslējās visā augumā - to viņš darīja reti, jo tad visi viņa vecie kauliņi sāka krakšķēt. Šādi Katberts varēja aizsniegt ļoti augstu un nolikt emurafi kalna galā, kur tā bija pasargāta no briesmām. Pēc tam viņš par mācību ar kāju pirkstiem saspieda mednieku receklī.

Slava par Katberta laipnību klīda pa visu mežu, un drīz vien īpatni dzīvnieki sāka nākt pie milža katru dienu un lūgt, lai tas

viņus uzceļ kalna virsotnē - prom no briesmām. Tad Katberts sacīja: “Es jūs pasargāšu, mazie brāļi un māsas. Pretī lūgšu tikai iespēju parunāties un pabūt kopā ar jums. Pasaulē vairs nav atlicis daudz milžu, un man ik pa brīdim kļūst vientuļi.” Un visi apsolīja: “Protams, Katbert, mēs tā darīsim.”

Un tā Katberts katru dienu paglāba no medniekiem aizvien jaunus īpatnos dzīvniekus, saņemot tos aiz skausta un uzceļot kalna galā, līdz tur augšā izveidojās vesela īpatņu zvērnīca. Un dzīvnieki tur jutās laimīgi, jo beidzot varēja dzīvot mierā. Ari Katberts bija laimīgs, jo, pacēlies pirkstgalos un atstutējis zodu pret kalna virsotni, viņš varēja izrunāties ar jaunajiem draugiem no sirds patikas. Bet tad kādu dienu pie Katberta ieradās ragana. Milzis plunčājās mazajā ezeriņā kalna ēnā, un ragana sacīja: “Man ļoti žēl, bet man vajag tevi tūliņ pārvērst par akmeni.”

“Kāpēc gan tev jādara kaut kas tamlīdzīgs?” Katberts vaicāja. “Es esmu ļoti laipns. Ļoti izpalīdzīgs milzis.”

Un viņa atbildēja: “Mani nolīga tā mednieka ģimene, kuru tu saspiedi.”