Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Olīvija iesmējās. - Džeikob, nemuļķojies! Vai tu tiešām uzskatīji, ka mēs esam izgudroti?

- Protams. Un es pat turpināju tā domāt vēl kādu laiku pēc tam, kad jau bijām pazīstami. Šķiet, es nebiju pie pilna prāta.

- īsts vai neīsts, bet vai tā nav tikai neticama sakritība, -sprieda Milards, - ka mēs vakar vakarā lasījām tieši to pasaku un pēc tam nākamajā rītā nonācām tieši šajā zemeslodes vietā?

- Nedomāju, ka tā ir sakritība, - teica Emma. - Vai atceraties, ka mis Peregrine pati atvēra grāmatu? Viņa noteikti apzināti izvēlējās tieši šo pasaku.

Bronvīne pagriezās, lai uzmestu acis uz pleca sēdošajam putnam, un vaicāja: - Vai tas ir tiesa, mis P.? Kāpēc?

- Tāpēc, ka tas kaut ko nozīmē, - Emma skaidroja.

- Tieši tā, - Enohs piekrita. - Tas nozīmē, ka mums jāiet un jāuzrāpjas tajā klintī. Varbūt tad ieraudzīsim ceļu, kā tikt laukā no šī meža!

- Es gribēju teikt, ka tā pasaka kaut ko nozīmē, - Emma izlaboja. - Ko tas milzis īsti gribēja? Ko viņš nepārstāja lūgt?

- Lai viņam būtu kāds, ar ko parunāties! - Olīvija atbildēja kā uzcītīga skolniece.

- Precīzi! - Emma atzina. - Un, ja reiz milzis grib parunāt, paklausīsimies, kas viņam sakāms. - Un Emma iebrida ezerā.

Nedaudz apjukuši, mēs vērojām, kā viņa aiziet.

- Kurp viņa dodas? - Milards it kā vaicāja man. Es neziņā nogrozīju galvu.

- Mūs vajā briesmekļi! - Enohs sauca pakaļ Emmai. - Esam līdz izmisumam apmaldījušies! Zaļās putnu zemes vārdā, kas tev prātā?

- Es domāju īpatni! - Emma skaļi atsaucās un, izbridusi seklo ūdeni klints pakājē, uzrāpās līdz milža žoklim un ielūkojās tā pavērtajā mutē.

- Nu? Kas tur ir? - es skaļi vaicāju.

- Nezinu! - viņa atbildēja. - Izskatās, ka te iekšā ir dziļa ala. Es apskatīšos tuvāk!

Un Emma ielīda akmens milzim mutē.

- Labāk rāpies zemē, iekams neesi sasitusies! - sauca Horā-cijs. - Tu liec mums visiem raizēties!

- Tu pats liec sev par visu raizēties! - Hjū atcirta.

Emma iemeta milža kaklā akmeni un klausījās, kad atskanēs troksnis. - Izskatās, ka te ir... - meitene paspēja pateikt, pirms paslīdēja uz nestabilās grants, un pēdējie vārdi vairs nebija dzirdami, jo viņa klupdama tvēra pēc atbalsta, līdz beigu beigās nokrita.

- Uzmanīgi! - es uzsaucu, un mana sirds sāka pukstēt straujāk. - Pagaidi! Es tūlīt nāku! - Un metos ezerā pakaļ Emmai.

- Pēc kā tur īsti izskatās? - Enohs sauca.

- Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot! - Emma satraukti atbildēja un ierāpās vēl dziļāk milža mutē.

- Ak kungs, - Horācijs nopūtās. - Ak tu dieviņ...

- Pagaidi! - es vēlreiz iekliedzos, bet Emma vairs nebija redzama - viņa bija nozudusi milža rīklē.

Tuvumā milzis izrādījās pat vēl gigantiskāks, nekā šķita no krasta, un es biju gatavs saderēt, ka, ieskatījies tā tumšajā rīklē, gandrīz vai sadzirdēju Katbertu elpojam. Pieliku plaukstas pie lūpām un pasaucu Emmu vārdā. Atsaucās mana paša balss. Ari pārējie jau brida iekšā ezerā, bet es nevarēju viņus gaidīt - ja nu Emmai tur lejā draud briesmas? Tāpēc, zobus sakodis, iecēlu kājas tumšajā caurumā un palaidu rokas vaļā.

Kritiens bija ilgs. Veselu sekundi. Tad atskanēja plunkšķis, un es ievēlos tik ledainā ūdeni, ka bija jākliedz un visi muskuļi acumirkli sarāvās. Nācās kulties pa ūdeni, lai nenoslīktu. Es atrados blāvā, šaurā, ar ūdeni pildītā kambari, un atpakaļceļa nebija - bez virves, kāpnēm vai kāju balstiem nevarētu pa milža garo, gludo rīkli izrāpties laukā. Es skaļi saucu Emmu, bet nekur viņu nemanīju.

Ak Dievs! - es nodomāju. Viņa būs noslīkusi.

Bet tad pie rokām kaut kas sakustējās, visapkārt sacēlās burbuļi, un jau pēc mirkļa Emma iznira virs ūdens un kampa pēc gaisa.

Bālajā gaismā izskatījās, ka viņai nekas slikts nav noticis. - Ko tu gaidi? - Emma jautāja un uzsita ar plaukstu pa ūdens-virsu, it kā aicinātu mani ienirt. - Nāc!

- Vai tu esi zaudējusi prātu? - es nesapratu. - Mēs esam sprostā!

- Neesam nekādā sprostā! - draudzene attrauca.

No augšas atskanēja Bronvlnes balss: - Halllooooo! Es dzirdu, ka jūs esat tur lejā! Ko jūs tur ieraudzījāt?

- Šķiet, ka te ir ieeja cilpā! - Emma atsaucās. - Saki visiem, lai lec iekšā un nebaidās, - mēs ar Džeikobu gaidīsim jūs otrā pusē!

Tad Emma saņēma mani aiz rokas, un es, īsti neaptvēris, kas notiek, dziļi ievilku elpu un ļāvu pavilkt sevi zem ūdens. Mēs ienirām un, vēzējot kājas šķēritē, virzījāmies dziļāk uz cilvēka lieluma cauruma pusi, kur vidēja dienasgaisma. Emma iestūma mani atvērumā un pati sekoja. Pa aptuveni desmit

pēdas garu šahtu iznirām no ezera. Es vēl pamanīju virs galvas ūdensvirsas ņirboņu un aiz tās - zilas, dzidras debesis. Tuvojoties ezera virsmai, ūdens temperatūra strauji paaugstinājās, un tad mēs jau izlauzāmies svaigā gaisā un tvērām pēc elpas. Es acumirkli sapratu, ka laikapstākļi ir mainījušies: bija karsta un spiedīga vasaras diena, un gaisma krāsojās zeltainas pēcpusdienas toni. Ari ezera dzelme bija citāda - tā stiepās līdz pat milža zodam.

- Vai redzi? Mēs esam nonākuši citā laikā! - Emma ar smaidu paziņoja.