Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Kātodams lejup uz ūdensmalu, es centos iztēloties sevi tādu, kādu mani redzēja vai gribēja redzēt mani jaunie draugi: nevis kā Džeikobu - jaunu puisi, kurš reiz salauza potīti, skrienot pakaļ saldējuma vedējam, vai kurš negribīgi un pēc tēta vēlmes trīsreiz mēģināja iekļūt skolas nebūt ne spēcīgajā vieglatlētikas komandā un izgāzās, bet gan kā Džeikobu - ēnu pārvaldnieku, brīnumainu intuīcijas skaidrotāju, īstu un reālu briesmoņu saskatītāju un galētāju. Un tas viss, iespējams, šķirtu mūsu jautro īpatņu kompāniju no nāves.

Kā gan man varētu jebkad izdoties izpildīt vectēva novēlējumu?

Ūdensmalā es uzrāpos uz akmens krāvuma un stāvēju, cerot, ka stiprās vēja pūsmas izžāvēs manas mitrās drēbes. Gaistošajā dienasgaismā vēroju jūru - nemierīgu pelēku toņu audeklu, kas saplūda ar tumsu. Ik pa brīdim tālumā iegailējās uguntiņa. Tā bija Kērnholmas bāka, kura mums sūtīja pēdējos sveicienus un atvadas.

Manas domas aizklīda, un es iegrimu nomoda sapnī.

Es redzu kādu vīrieti. Viņš ir vidējos gados, viscaur novārtījies izkārnījumos un dubļos. Vīrietis lēnītēm virzās gar klints aso izvirzījumu; nesukātie, slapjie, garie un plānie mati ir pielipuši pie sejas. Vējš purina viņa plāno žaketi kā buru. Vīrietis apstājas, nometas uz elkoņiem un ieslidina tos spraugās, ko ir iecirtis pirms vairākām nedēļām, pārstaigādams šo līcīti zīriņu riesta vietu un vētrasputnu ligzdu meklējumos. Viņš pieliek pie acīm binokli, bet skatās zemāk par ligzdām - uz šauru līcīša pusmēnesi, kur kāpjošais paisums aprij un uzmet gaisā viļņu nogludinātus koka gabalus un jūraszāles, sašķaidītu laivu šķēpeles un dažbrīd arī slīkoņus - vismaz tā runā vietējie.

Šis vīrietis ir mans tēvs. Viņš meklē to, ko izmisīgi nevēlas atrast.

Viņš meklē sava dēla līķi.

Sajutis pieskārienu kājai, es pavēru acis un tiku izrauts no vīzijas. Bija gandrīz pavisam satumsis, un es sēdēju uz akmeņiem, pievilcis ceļus pie krūtīm, kad pēkšņi man blakus atradās Emma. Viņa stāvēja smiltīs man līdzās, un vējš pluinīja meitenes matus.

- Kā jūties? - Emma vaicāja.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu nepieciešamas koledžas līmeņa zināšanas matemātikā un kāda stunda, ko atvēlēt diskusijām. Mani mulsināja simtiem pretrunīgu jautājumu, kuru vairākums lielā aukstuma un noguruma priekšā vairs nebija būtisks, turklāt es arī nebiju īpaši ieinteresēts runāt. Tāpēc atbildēju: - Viss kārtībā, es tikai centos izžāvēt drēbes. - Un paplivināju izmirkušā džempera priekšu.

- Tur es tev varu palīdzēt. - Emma uzrāpās akmeņu kaudzē un apsēdās man blakus. - Do’ roku!

Es pasniedzu plaukstu, un viņa to ielika sev klēpī. Piespiedusi kopā saliktās rokas pie lūpām, meitene nolieca galvu pār manu delnu. Dziļi ievilkusi elpu, Emma lēni pūta gaisu caur pirkstiem, un manu roku apņēma neaptverami mierinošs, teju pat sāpigs karstums.

- Vai ir par traku? - Emma vaicāja.

Es saspringu, ļāvu noskriet tirpām un tad noliedzoši papurināju galvu.

-Jauki. - Viņa vēlreiz uzpūta rokai, jau augstāk. Sekoja vēl viena silta, jauka pūsma. Starp elpas vilcieniem Emma teica: - Ceru, ka tu neuztraucies par to, ko sacīja Enohs. Mēs pārējie tev ticam, Džeikob. Dažbrīd Enohs uzvedas kā sačākstējusi, veca zīlīte, īpaši tad, ja ir greizsirdīgs.

- Manuprāt, viņam ir taisnība, - es sacīju.

- Nevar būt. Vai tiešām?

Es vairs nespēju noturēt vārdus pie sevis. - Man nav ne jausmas, ko daru. Kā gan kāds no jums var paļauties uz šādu cilvēku? Ja ari esmu īpatns, tad pavisam mazliet, vismaz man tā šķiet. It kā es būtu par ceturtdaļu brīnumains, bet jūs pārējie -pilnasinīgi īpatņi.

- nemēdz būt, - Emma iesmējās.

- Bet vectēvs bija īpatnāks par mani. Noteikti. Viņš bija tik spēcīgs...

- Nē, Džeikob, - Emma sacīja un pavērās uz mani piemiegtām acīm. - Tas ir pārsteidzoši. Tu ļoti lielā mērā līdzinies viņam. Protams, tu esi ari atšķirīgs - maigāks un jaukāks -, bet visā, ko saki... tu tik loti izklausies pēc Abes, kad viņš tikko bija ieradies un apmetās pie mums.

- Vai tiešām?

- Jā. Ari viņš bija apjucis. Agrāk viņš ne reizi nebija saticis nevienu īpatni. Abe neapzinājās savu spēku, nezināja, kā tas darbojas un uz ko viņš ir spējīgs. Patiesību sakot, to nezinājām arī mēs. Tavas spējas ir ļoti reti sastopamas. Ļoti, ļoti reti. Bet tavs vectēvs mācījās.

- Kā? - es gribēju zināt. - Kur?

- Kara laikā. Viņš darbojās slepenā britu armijas īpatņu nodaļā. Cīnījās vienlaikus pret tukšpauriem un vāciešiem. Par to, ko viņi paveica, medaļas nemēdz piešķirt, bet mums viņi bija varoņi un tavs vectēvs - visvairāk. Viņu nestie upuri desmitiem gadu nepieļāva nebūtņu virzīšanos uz priekšu un izglāba neskaitāmu īpatņu dzīvību.

Un tomēr, es nodomāju, viņš nespēja izglābt pats savus vecākus. Cik traģiski un savādi.

- Un, tici man, - Emma turpināja, - tu esi uz mata tikpat īpatns, cik viņš, un arī tikpat drosmīgs.

- Kā tad! Tu tagad tikai centies uzlabot man omu.

- Nē. - Emma ielūkojās man acis. - Tā nav. Tu visu iemācīsies, Džeikob. Pienāks diena, kad būsi pat vēl dižāks tukšpauru iznicinātājs nekā viņš.

- Jā, to nevienam neapnīk atkārtot. Kā tu vari būt tik pārliecināta?