Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mēs sekojām abiem pa ceļu, ko viņi jau reiz bija gājuši, apmetām loku pa liedagu un uzkāpām nelielā piekrastes kraujā. Es nespēju aptvert, kā gan mēs bijām palaiduši garām kaut ko tik viegli saskatāmu kā piepūsti gaisa baloni, līdz uzrāpāmies kādā augstākā pakalnā un tos ieraudzījām - ne jau lielos un krāsainos, lietus lāsei līdzīgos objektus, kādi redzami sienas kalendāros un motivācijas plakātos (Robeža ir tikai debesīsl), bet gan pāris miniatūru cepelīnu: ar gāzi piepūstus melnus olas formas maisus ar piekārtiem grozu skeletiem, no kuriem katrā atradās pa pilotam. Šie gaisa kuģi bija nelieli un lidoja pavisam zemu, nesteidzīgi zigzagiem mērīdami krasta līniju; viļņu čalas bija padarījušas to propelleru kluso dūkoņu nedzir-

dāmu. Emma sadzina mūs augstajā grīslājā, lai mēs nebūtu pamanāmi.

- Tie ir zemūdeņu meklētāji, - Enohs secināja, vēl pirms kāds bija kaut ko jautājis. Ciktāl bija runa par kartēm un grāmatām, Milards, iespējams, bija lielākā autoritāte, bet Enohu uzskatīja par ekspertu visos militāras dabas jautājumos. - Ienaidnieku zemūdenes vislabāk pamanāmas no gaisa, - viņš skaidroja.

- Kāpēc tad viņi lido tik tuvu zemei? - es pavaicāju. - Un kāpēc nedodas dziļāk jūrā?

- Tas man nav zināms.

- Kā tev šķiet, vai viņi varētu meklēt... mūs? - Horācijs uzdrošinājās pajautāt.

-Ja tu domā, ka tie varētu būt briesmekļi, nemuldi niekus, -Hjū atcirta. - Nebūtnes sadarbojas ar vāciešiem. Tās slēpjas tajā friču zemūdenē.

- Briesmoņi ir uz vienu roku ar ikvienu, ja vien tas ir izdevīgi un atbilst viņu interesēm, - Milards iebilda. - Nav nekāda iemesla domāt, ka viņi nav iefiltrējušies organizācijās abās karojošajās pusēs.

Es nespēju atraut acis no savādajiem lidojošajiem rīkiem. Tie šķita nedabiski, gluži kā mehāniski insekti, uzpūsti kā augoņa pārņemtas olas.

- Man nepatīk, kā tie lido, - Enohs sacīja, asi un vērtējoši veroties tālumā. - Viņi pārmeklē krasta līniju, nevis jūru.

- Ko tad viņi meklē? - Bronvīne jautāja, bet atbilde bija acīm redzama un biedējoša, tikai nevienam negribējās to izteikt skaļi.

Viņi meklēja mūs.

Mēs visi saspiedāmies kopā garajā zālē, un es jutu, kā Emmas augums man cieši blakus saspringst. - Skrieniet, kad es teikšu! - meitene nošņāca. - Vispirms paslēpsim laivas, tad slēpsimies paši.

Nogaidījuši, līdz baloni zigzagiem attālinās, mēs izrāpāmies no grīšļiem un lūdzām Dievu, cerot, ka esam pietiekami

tālu, lai netiktu pamanīti. Kamēr skrējām, pieķēru sevi pie domas: kaut atkal atgrieztos un mūs paslēptu migla, kas tik neganti vajāja jūrā! Es nojautu, ka reiz migla jau bija mūs izglābusi - bez tās mēs no baloniem būtu ieraudzīti jau pirms vairākām stundām, un tobrīd, laivās sēdošiem, mums nebūtu, kur sprukt. Tādējādi migla bija pats pēdējais, ko sala bija devusi, lai paglābtu savus brīnumainos bērnus.

* * *

Mēs vilkām laivas pa liedagu uz klinšu alas pusi, kuras mute kā melna plaisa vīdēja akmens kalnā. Bronvīne bija iztērējusi pilnīgi visus spēkus un tik tikko spēja pavilkt kājas, kur nu vēl laivas, tāpēc mēs pārējie pūlējāmies noturēt tauvu, kas čīkstot vilka laivas atpakaļ, lai ieraktu to priekšgalus slapjajās smiltīs. Bijām šķērsojuši jau pusi liedaga, kad mis Peregrine brīdinoši ieķērcās un no kāpām iznira divi cepelīni, nonākot mūsu redzeslokā. Mēs metāmies adrenalīna dzītā sprinta skrējienā un ierāvām laivas alā tā, it kā tās atrastos uz riteņiem. Mis Peregrine tikmēr kliba lēkāja turpat blakus, vilkdama salauzto spārnu pa smiltīm.

Beidzot tikuši prom no lidotāju acīm, mēs pametām laivas un atkritām pār to apgāztajiem ķīļiem, sēcošajai elpai atbalsojoties mitrajā, lipīgajā tumsā. - Lūdzu, kaut viņi mūs nebūtu pamanījuši, lūdzu! - Emma skaļi atkārtoja.

- Svētie putni! Mūsu pēdas! - Milards iesmilkstējās, norāva mēteli un rāpās atpakaļ pa liedagu, lai aizslaucītu kurpju atstātos nospiedumus; no debesīm tie izskatītos kā bultas, kas skaidri norāda uz mūsu slēptuvi. Mums atlika vien noraudzīties viņa atstātajās pēdās. Ja ārā izietu kāds cits, nevis Milards, viņi noteikti mūs pamanītu.

Pēc mirkļa Milards drebēdams atgriezās, viscaur novārtījies ar smiltīm, ar sarkanu svītru pāri krūtīm. - Viņi jau ir pavisam tuvu, - zēns elsa. - Es izdarīju visu, kas bija manos spēkos.

- Tev atkal tek asinis! - Bronvīne raizējās. Iepriekšējā vakarā tuvcīņā pie bākas Milardam bija trāpījusi kāda lode, un, lai gan viņš jau bija apbrīnojami atlabis, līdz pilnīgai veselībai vēl bija tālu. - Kur tu liki pārsēju?

- Aizmetu prom. Tas bija apsiets tik sarežģīti, ka nevarēju to ātri noraut. Neredzamajiem vienmēr jāizģērbjas acumirklī, vai arī no viņu spējām nav nekādas jēgas!

- No miruša neredzamā ir vēl mazāk jēgas, tu, spītīgais āzi, - piebilda Emma. - Tagad sēdi mierīgs un neiekod mēlē. Būs sāpīgi. - Meitene saspieda divus pirkstus otras rokas plaukstā, kādu brīdi koncentrējās, un, kad atkal atrāva pirkstus, tie jau gailēja pavisam karsti.

Milards minstinājās. - Bet, Emma, es tomēr negribētu, lai tu...