Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Griezieties pretī viļņiem! - Bronvīne sauca, ar airiem šķeldama ūdeni. - Ja tie trāpīs pa laivu sāniem, mēs apvelsimies kā likts! - Taču vairākums no mums bija pārlieku nomocījušies, lai airētu pat mierīgā jūrā, kur nu vēl mutuļojošā vētrā. Un

pārējie bija pārmēru nobijušies, lai kaut tikai pieskartos airiem, tāpēc mēs iekrampējāmies laivu apmalēs un turējāmies pie savas kailās dzīvības.

Mums tuvojās ūdens siena. Paceltas milzīgā viļņa galotnē, laivas zem mums nostājās gandrīz vertikāli. Emma apķērās man apkārt, un es sagrābu rokās dulli; mums aiz muguras Hjū abām rokām turējās pie sēdekļa. Mēs kritām lejup starp viļņiem kā amerikāņu kalniņos. Vēders gluži vai novēlās zemāk par ceļiem, un, tuvojoties nākamajam vilnim, viss, kas laivās nebija piestiprināts, - Emmas karte, Hjū soma, sarkanais koferis uz ritenīšiem, no kā nebiju šķīries kopš Floridas, - viss pāri mūsu galvām aizlidoja jūrā.

Nebija laika satraukties par zaudēto, jo pirmajā brīdī mēs pat nespējām saskatīt pārējās laivas. Tiklīdz laiva atguva līdzenu gaitu, piemiedzām acis un mēģinājām kaut ko ieraudzīt virpulī, tad saucām savus draugus vārdā. Sekoja briesmīgs klusuma brīdis, pirms izdzirdējām balsis atsaucamies un no miglas iznira Enoha laiva, - visi četri pasažieri bija laivā un māja mums ar rokām.

- Vai jums viss kārtībā? - es kliedzu.

- Tur! - viņi kliedza pretī. - Skatieties tur!

Es sapratu, ka draugi mums nemāj sveicienus, bet gan vērš uzmanību uz kaut ko, kas bija redzams ūdenī kādus trīsdesmit jardus tālāk, - uz apgāztas laivas korpusu.

- Tā ir Bronvīnes un Olīvijas laiva! - Emma sacīja.

Laiva bija apgāzta uz mutes ar sarūsējušo dibenu pret debesīm. Pie tās nemanīja nevienu no meitenēm.

- Mums jātiek tuvāk! - Hjū sauca, un mēs, aizmirsuši par pārgurumu, sagrābām airus un kūlāmies turp, vējā izkliedzot Bronvīnes un Olīvijas vārdus.

Mēs īrāmies cauri drēbju gabaliem, kas bija izbiruši no atvērtajām ceļasomām, un ikviena kustīga kleita atgādināja slīkstošu meiteni. Sirds man krūtīs smagi sitās, un, lai gan izmircis trīsēju, es tik tikko manīju aukstumu. Pie Bronvīnes apgāztās laivas satikāmies ar Enoha komandu un kopīgi pārmeklējām jūru.

- Kur viņas palikušas? - Horācijs ievaidējās. - Ak vai, ja mēs viņas zaudēsim...

- Apakšā! - Emma viņu pārtrauca, norādīdama uz laivas dibenu. - Ja nu viņas ir iesprostotas tur apakšā?

Es izvilku no dulla vienu airi un sāku ar to sist pa apgāzto laivu. - Ja esat tur apakšā, peldiet laukā! - es kliedzu. - Mēs jūs izglābsim!

Brīdis, kamēr nebija dzirdama nekāda atbilde, bija briesmīgs, un es jutu, kā gaist jebkāda cerība meitenes izglābt. Bet tad no apgāztās laivas atskanēja atbildes sitiens, un cauri dēļiem izlauzās dūre. Skaidas aizlidoja uz visām pusēm, un mēs pārsteigumā salēcāmies.

- Tā ir Bronvine! - Emma iesaucās. - Viņas ir dzīvas!

Ar vēl dažiem bliezieniem Bronvinei izdevās izlauzt laivā lielāku caurumu. Es pastiepu viņai airi, un meitene to satvēra; ar Hjū un Emmas palīdzību mums izdevās viņu izvilkt no mutuļojošā ūdens un ievilkt mūsu laivā. Viņējā drīz vien nogrima un pazuda viļņos. Bronvine bija panikā un histēriski klaigāja, tverot pēc elpas un saucot Olīviju, kura nebija patvērusies zem laivas kopā ar viņu. Lidojošās meitenes joprojām nebija.

- Olīvija... Ejiet meklējiet Olīviju! - Bronvine izspļāva, tiklīdz bija ieraususies mūsu laivā. Meitene drebēja un atklepoja sāļo ūdeni. Viņa pieslējās līgojošajā laivā kājās un norādīja uz vētras sakulto ūdeni: - Tur! - viņa iekliedzās. - Vai redzat?

Es aizsedzu acis pret svilinošo lietu un vēros turp, tomēr saskatīju tikai viļņus un miglu. - Es neko neredzu!

- Re, kur viņa ir! - Bronvine uzstāja. - Virve!

Un tad es saskatīju, uz ko viņa rāda: nevis uz ūdeni kuļošu meiteni, bet gan uz savītu kaņepju striķi, kas karājās apkārtējā haosā, tik tikko saskatāms. Resnas, stingras, brūnas virves gabals stiepās augšup no ūdens virsmas un pazuda miglā. Acīmredzot Olīvija neredzami plīvoja tās otrā galā.

Mēs pieairējāmies pie striķa, Bronvine pavilka to lejup, un jau pēc brīža mums virs galvas no miglas iznira Olīvija. Virves gals bija apsiets viņai ap vidukli. Meitenes kurpes bija nokritušas, apgāžoties laivai, bet Bronvine bija paspējusi piesiet viņu

pie enkura tauvas, kuras otrs gals gremdējās jūras dibenā. Ja tas nebūtu izdarīts, Olīvija noteikti būtu jau pazudusi aiz mākoņiem.

Olivija apvija rokas Bronvinei ap kaklu un iebrēcās: - Tu mani izglābi! Tu mani izglābi!

Meitenes apskāvās. To redzot, man kaklā sakāpa kamols.

- Mēs vēl neesam paglābušies no briesmām, - Bronvine piebilda. - Vēl jātiek līdz krastam, pirms iestājas nakts, vai arī mūsu nepatikšanas būs tikai sākušās.

* * *