Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mums bija atlicis vien tas, kas mugurā, mazliet pārtikas sarūsējušās skārdenēs un Bronvlnes milzīgā tvaikoņa lāde -nesalaužama un acīm redzami nenogremdējama, un tik neaptverami smaga, ka tikai pati Bronvlne varēja uzdrošināties to panest. Mēs atrāvām vaļā lādes metāla slēdžus, cerot atrast ko noderīgu vai - vēl labāk - ko ēdamu, bet tajā bija tikai trīs sējumi īpatņu pasaku ar jūras ūdeni uzbriedušām lappusēm, kā ari jokains vannas paklājiņš ar izšūtiem burtiem ALP - mis Peregrines iniciāļiem.

- Paldies Dievam! Kāds ir atcerējies paķert vannas tepiķīti, -Enohs novilka ar nesatricināmu sejas izteiksmi. - Mēs esam glābti.

Viss pārējais bija zudis, ieskaitot abas mūsu kartes: mazo, ko Emma bija lietojusi, lai pārvestu mūs pāri kanālam, un masīvo ādā iesieto cilpu atlasu jeb Dienu karti - Milarda vislolotāko īpašumu. Kad puisis uzzināja, ka atlants ir zudis, viņš sāka elsot: - Tas bija viens no tikai pieciem eksemplāriem, kas saglabājušies līdz mūsu dienām! Tā vērtība nav nosakāma! Nemaz nerunājot par to, ka atlantā atradās manas gadiem krātās piezīmes un komentāri!

- Mums vismaz vēl ir palikušas īpatņu pasakas, - Klēra ierunājās, izgriežot no gaišajām matu cirtām jūras ūdeni. - Vakarā es nespēju aizmigt, nedzirdējusi kādu no tām.

- Kāds labums no pasakām, ja mēs pat nevaram atrast ceļu? - Milards vaicāja.

Es nobrīnījos: Uz kurieni mēs nevaram atrast ceļu? Aptvēru, ka, steigā pametot salu, biju dzirdējis bērnus runājam tikai par to, kā nonākt uz cietzemes, bet nemaz nebijām apsprieduši, ko iesāksim, tur izkāpuši, it kā pati doma par reālu izdzīvošanu tajās sīkajās laiviņās būtu tik neiespējama, tik smieklīgi optimistiska, ka nākotnes plānošana ir vien lieka laika tērēšana. Kā ierasts, palūkojos uz Emmu, meklējot mierinājumu. Viņa drūmi vērās uz liedagu. Aiz akmeņainās pludmales stiepās zemas, līganiem grīšļiem apaugušas kāpas. Tālāk sākās mežs: šķietami necaurejams zaļš šķērslis, kas pletās uz abām pusēm, cik vien tālu bija redzams. Tagad pazudušajā kartē Emma bija mērķējusi uz kādu noteiktu ostas pilsētu, bet pēc vētras par mūsu mērķi bija kļuvusi tikai nonākšana uz sauszemes. Nebija iespējams noteikt, cik tālu esam novirzījušies no kursa. Neredzēja ne ceļus, ne norādes vai pat pēdu nospiedumus. Tikai neskartu dabu.

Mums, protams, nebija vajadzīga ne karte, ne norādes vai kas cits. Mums bija vajadzīga mis Peregrine - vesela un izdziedināta -, tāda mis Peregrine, kura zinātu, kurp tieši jāiet un kā tur droši nonākt. Tā, kura tagad tupēja mūsu priekšā uz laukakmens un žāvēja spalvas, bija tikpat salauzta kā tās sakropļotais spārns, kas slējās uz priekšu biedējošā leņķī. Man bija skaidrs, ka, redzot šādu mis Peregrini, bērniem sāp sirds. Viņai taču jābūt šo bērnu mātei, viņu sargātājai. Šī savulaik mazās salu pasaulītes bišu karaliene tagad nespēja ne runāt, ne savīt laiku cilpās, ne pat lidot. Ieraudzījuši savu direktori, bērni sadrūma un novērsās.

Mis Peregrine nenovērsa skatienu no jūras, kas bija pelēka kā slāneklis. Viņas melnās acis, neizsakāmu skumju pielijušas, vērās smagi.

Tās it kā sacīja: - Es jūs pievīlu.

Horācijs un Fiona brida uz mūsu pusi pa akmeņaino liedagu; vējš uzpūta Fionas nevaldāmos matus kā negaisa mākoni. Horācijs tikmēr lēkāja, ar abām rokām pieturēdams

cilindra malas, lai cepure paliktu droši uzmaukta galvā. Puisim bija nez kā izdevies to nepazaudēt vētrā, kurā mēs gandrīz bijām gājuši bojā, bet tagad galvassega bija sašļukusi uz viena sāna kā saliekta izpūtēja caurule. Un tomēr Horācijs nespēja no cilindra šķirties, jo, kā pats teica, tas bija vienīgais, kas piestāvēja pie viņa dubļu klātās, smalki šūdinātās frakas.

Fiona un Horācijs pārnāca tukšām rokām. - Te vispār nav koku! - Horācijs secināja, kad abi bija atgriezušies.

- Vai jūs meklējāt mežāl - Emma pavaicāja un norādīja uz tumšo svītru, kas stiepās aiz kāpām.

- Pārāk bailīgi, - Horācijs attrauca. - Mēs dzirdējām pūci.

- Kopš kura laika tu baidies no putniem?

Horācijs paraustīja plecus un palūkojās uz smiltīm. Tad Fiona iedunkāja zēnu, un šķita, ka viņš ir attapies, jo sacīja: - Kaut ko mēs tomēr atradām.

- Pajumti? - Emma painteresējās.

- Vai ceļu? - jautāja Milards.

- Varbūt zosi, ko uzcept vakariņās? - gribēja zināt Klēra.

- Nē, - atbildēja Horācijs. - Balonus.

Sekoja īsa, apjukuma pilna pauze.

- Kādus vēl balonus? - Emma neatlaidās.

- Lielus, debesīs, un tajos iekšā bija cilvēki.

Emma saduga. - Parādiet!