Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Emma piespieda pirkstus pie puiša savainotā pleca. Milards iekaucās. Atskanēja gruzdošas gaļas čurkstoņa, un no zēna ādas pacēlās dūmu mutulis. Asiņošana acumirklī apstājās.

- Man paliks rēta! - Milards kauca.

-Ja? Un kurš to redzēs?

Puisis iekoda mēlē un neatbildēja.

Balonu motori iedūcās skaļāk un vēl skaļāk, troksnim atbalsojoties pret klints sienām. Es iztēlojos, kā ienaidnieki planē virs ieejas alā, pēta mūsu pēdu nospiedumus un gatavojas uzbrukumam. Emma piekļāvās pie mana pleca. Mazākie bērni metās pie Bronvīnes un noslēpa seju viņas klēpī; stiprā meitene viņus apskāva. Par spīti savām brīnumainajām spējām, mēs jutāmies pavisam bezspēcīgi: mums atlika vien sēdēt sakumpušām mugurām un pilošiem deguniem blenzt citam uz citu bālajā pustumsā, cerot, ka ienaidnieki mūs nepamanīs.

Beigu beigās motoru dūkoņa sāka pieklust, un, tiklīdz mēs atkal varējām sadzirdēt paši savas balsis, Klēra, joprojām piekļāvusies Bronvīnes klēpim, nomurmināja: - Pastāsti mums kādu pasaku, Vīn! Esmu nobijusies, man tas pagalam nepatīk, un es labāk gribētu paklausīties kādu stāstu.

-Jā, lūdzu, pastāsti! - Olīvija uzstāja. - Kādu no Pasakām. No manām mīļākajām...

Bronvīne - vismātišķākā no īpatņiem - bija mazākajiem bērniem mātes vietā pat lielākā mērā nekā mis Peregrine. Tieši Bronvīne sakārtoja mazuļu sedziņas vakarā pirms gulētiešanas. Bronvīne lasīja viņiem priekšā pasakas un noskūpstīja pirms aizmigšanas. Viņas spēcīgās rokas šķita kā radītas, lai mazos silti apskautu, viņas platie pleci - lai tos pārnēsātu. Taču šis nebija pasakām piemērots bridis, un Bronvīne tā arī pateica.

- Kāpēc? Tas noteikti ir īstais bridis! - Enohs uzsvērti sarkastiski iebilda. - Tikai vienreiz aizmirsti par Pasakām un pastāsti mums par to, kā mis Peregrines aizbilstamie atrada ceļu un nonāca drošībā bez kartes un jebkā ēdama, kā tukšpauri viņus pa ceļam neaprija! Es vairāk par visu šobrīd vēlos uzzināt, kā beigsies šis stāsts.

- Kaut jel mis Peregrine varētu mums to pastāstīt! - Klēra šņaukājās. Viņa izrausās no Bronvīnes skavām un devās pie putna, kas mūs vēroja, sēdot uz apgāztās laivas ķīļa kā uz laktas. - Ko lai mēs iesākam, direktores kundze? - Klēra turpināja.

- Lūdzu, pārvērtieties atpakaļ par cilvēku! Lūdzu, mostieties!

Mis Peregrine ieķērcās un ar spārnu noglāstīja Klērai galvu. Tad ierunājās Olīvija, un pār meitenītes seju šļācās asaras.

- Jūs esat mums vajadzīga, mis Peregrine! Mēs esam apmaldījušies, mums draud briesmas, un aizvien vairāk māc izsalkums. Un mums vairs nav māju un neviena drauga, izņemot citam citu. Jūs mums esat vajadzīgai

Mis Peregrines melnās acis iemirdzējās. Viņa aizgriezās. Nepieejama.

Bronvīne nometās ceļos blakus meitenēm. - Viņa nevar tūlīt atgriezties pie mums, mīļumiņ. Bet mēs viņu atkal sadak-terēsim, es tev apsolu.

- Tikai kā? - Olīvija nerimās. Viņas jautājums atbalsojās pret akmens sienām, ar katru atbalsi jautājot vēl un vēl.

Emma piecēlās kājās un sacīja: - Es tev pateikšu. - Visu acis pievērsās viņai. - Mēs dosimies ceļā. - Meitene to paziņoja ar tik lielu pārliecību, ka man pārskrēja vēsas tirpas. - Mēs iesim un iesim, līdz nonāksim kādā pilsētā.

- Un ja nu piecdesmit kilometrus nebūs nevienas pilsētas? - Enohs jautāja.

- Tad mēs iesim piecdesmit vienu kilometru. Tomēr es, protams, esmu pārliecināta, ka tik tālu mēs neesam nomaldījušies.

- Un ja nu briesmoņi mūs pamana no gaisa? - Hjū vaicāja.

- Nepamanīs. Mēs būsim piesardzīgi.

- Un ja nu viņi jau gaida mūs pilsētā? - Horācijs neatstājās.

- Mēs izliksimies par parastiem bērniem. Mums tas izdosies.

- Tas man nekad tā īsti nav padevies, - Milards piebilda un iesmējās.

- Tevi vispār neredzēs, Mili. Tu būsi mūsu izlūks un slepenais vajadzīgo lietu sagādnieks.

- Es nudien esmu talantīgs zaglis, - zēns atzina ar zināmu lepnumu. - īsts piecu pirkstu mākslas meistars.

- Un ko pēc tam? - Enohs skumji novilka. - Varbūt mums būs pilni vēderi un silta pajumte, kur pārlaist nakti, bet mēs tik un tā būsim visiem redzami, atklāti, trausli un bez cilpas... Un mis Peregrine... joprojām...

- Gan jau mēs atradīsim kādu cilpu, - Emma sacīja. - Tiem, kas zina, ko meklē, ir izliktas norādes un ceļa zīmes. Un, ja tādu nebūs, mēs atradīsim kādu līdzīgu mums, kurš varēs parādīt, kur ir tuvākā cilpa. Un tajā cilpā būs imbrīne, kas spēs sniegt mis Peregrīnei nepieciešamo palīdzību.

Nekad agrāk nebiju saticis nevienu, kam būtu tik braša pārliecība kā Emmai. Manā draudzenē to izstaroja viss: viņas izturēšanās, stalti izslietie pleci, cieši sakostie zobi, pieņemot lēmumus, paradums katru teikumu pabeigt ar apgalvojumu, kam nebija iespējams iebilst. Tas bija lipīgi, un man tas patika. Nācās pat saņemt sevi rokās, lai pārvarētu pēkšņu tieksmi Emmu tūlīt pat noskūpstīt visu acu priekšā.

Hjū iekāsējās, un bites izlidoja no viņa mutes, izveidojot gaisā jautājuma zīmi. - Kā gan tu vari būt tik sasodīti pārliecināta? - viņš vaicāja.

- Vienkārši esmu, un viss. - Un Emma saberzēja plaukstas tā, it kā tiešām būtu pateikts viss.