Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Vētra bija nedaudz pierimusi, un jūras nevaldāmā bangošanās pieklususi, tomēr doma par to, ka airis jāiegremdē ūdenī vēl kaut reizi, lai ari ideāli gludā jūrā, šķita nereāla. Mēs vēl nebijām ne pusceļā līdz cietzemei, un es jau jutos bezcerīgi pārguris. Rokas drebēja, un delnas šķita smagas kā koku stumbri. Turklāt nebeidzamā diagonālā laivas šūpošanās nenoliedzami atstāja iespaidu uz manu kuņģi, un, spriežot pēc zaļganajām sejām visapkārt, es tāds nebiju vienīgais.

- Bridi atvilksim elpu, - Emma ierosināja, cenšoties runāt iedvesmojoši. - Atpūtīsimies un izsmelsim laivas, kamēr izklīst migla...

- Šāda migla ir neparedzama, - Enohs iebilda. - Tā var neizklīst pat vairākas dienas. Pēc dažām stundām jau būs tumšs, un tad mums atliks vien cerēt, ka izdzīvosim līdz rītam un briesmoņi mūs vēl nebūs atraduši. Mēs būsim absolūti neaizsargāti.

- Un bez ūdens, - ierunājās Enohs.

- Un ēdiena, - Milards piebilda.

Olīvija pacēla rokas pret debesīm un sacīja: - Es zinu, kur tā ir!

- Kas, kur? - Emma pārvaicāja.

- Zeme. Es to redzēju, kad lidinājos virves galā. - Olīvija paskaidroja, ka bija pacēlusies virs miglas vāla un īsu brīdi skaidri saskatījusi krastu.

- Tas gan mums tagad baigi noderēs, - Enohs norūca.

- Kopš brīža, kad tu tur plivinājies, mēs jau desmitiem reižu esam metuši apļus paši ap savu asi.

- Tad palaidiet mani atpakaļ augšā!

- Vai esi pārliecināta? - Emma pavaicāja. - Tas ir bīstami. Ja nu tevi aiznes vējš vai virve pārtrūkst?

Olivijas seja dzelžaini sastinga. - Laidiet mani gaisā! - meitene atkārtoja.

- Kad viņai uznāk, labāk nestrīdēties, - Emma secināja.

- Paķer virvi, Vīne!

- Tu esi drosmīgākā meitene, kādu pazīstu, - Bronvīne sacīja un ķērās pie darba. Viņa izvilka enkuru no ūdens un iecēla laivā. Ar iegūto tauvas papildu garumu mēs sasējām abas atlikušās laivas kopā, lai tās vairs nešķirtos, un pēc tam palaidām Oliviju caur miglu atpakaļ debesīs.

Iestājās savāds, kluss mirklis - mēs visi, galvas atgāzuši, vērāmies uz virvi, kas cēlās mākoņos, gaidot zīmi no debesīm.

Klusumu pārtrauca Enohs. - Kā ir? - viņš nepacietīgi iesaucās.

- Es to redzu! - skanēja atbilde. Balto viļņu saceltajā troksni Olivijas balss vien tik tikko dzirdami nočīkstēja. - Tieši priekšā!

- Man ir paveicies! - Bronvīne noteica, un, kamēr mēs pārējie ķērām pie vēdera un nekam nederīgi sagumām savās vietās, viņa ierāpās priekšējā laivā, satvēra airus un sāka irties, vadoties tikai pēc Olivijas smalkās balstiņas - neredzama debesu eņģeļa norādījumiem.

- Pa kreisi... vairāk pa kreisi... ne tik daudz!

Un tā mēs lēnītēm tuvojāmies cietzemei, miglai ne mirkli neatkāpjoties, tās pelēkajiem taustekļiem kā kādas rēgainas rokas pirkstiem nemitīgi cenšoties mūs vilkt atpakaļ.

Ari sala, šķiet, vienkārši nespēja no mums šķirties.

mūsu dvīņu laivas atdūrās pret klinšaino, seklo krastu. Mēs izrāpāmies liedagā, kad saule vēl nespodri vidēja aiz pelēko mākoņu gubām, - varbūt kādu stundu pirms pilnīgas tumsas iestāšanās. Akmeņainā pludmale bija nosēta ar bēguma atsegtām jūraszālēm, bet man tā šķita skaista - krietni skaistāka par tūristu iecienīto šampanieša balto smilšaino liedagu mājās. Tas nozīmēja, ka mums ir izdevies. Ko tas nozimēja citiem, es tik tikko spēju iztēloties; vairākums bērnu ne reizi nebija izbraukuši no Kērnholmas un tagad pārsteigti vērās visapkārt, nespējot noticēt, ka palikuši dzīvi, un nesaprotot, ko lai tagad iesāk.

Mēs izstreipuļojām no laivām kā uz gumijas kājām. Fiona iestūma mutē sauju gļotainu oļu un ar mēli apgrozīja, it kā gaidītu, lai visas piecas maņas apliecina, ka viņa nesapņo. Es jutos tieši tāpat, kā pirmoreiz iekļuvis mis Peregrines cilpā. Nekad mūžā nebiju tik lielā mērā neticējis savām acīm. Bron-vīne noelsās, saguma zemē un uzreiz tika ielenkta, apčubināta un apbērta ar pateicībām par visu, ko bija darījusi. Tomēr situācija bija neveikla, un mūsu parāds viņas priekšā bija tik milzīgs un vārds paldies - tik siks. Turklāt Bronvīne centās no mums atgaiņāties, bet bija tik pārgurusi, ka tik tikko spēja pacelt roku. Tikmēr Emma kopā ar puišiem novilka Olīviju no debesim uz zemes.

- Tu esi caur un cauri zila! - kad Olīvija iznira no miglas, iesaucās Emma un pielēca kājās, lai apskautu mazo meitenīti. Izmirkusī un pārsalusī Olīvija klabināja zobus. Mums nebija segu, pat ne mazākā sausa drēbes gabala, ko viņai iedot, tāpēc Emma nepārstāja glāstīt skuķēna augumu mūžam karstajām plaukstām, līdz lielākie drebuļi norima, un tad aizsūtīja Fionu un Horāciju salasīt viļņu izskalotos koka gabalus ugunskuram. Gaidot viņus atgriežamies, mēs sapulcējāmies pie laivām, lai noskaidrotu, cik daudz jūra mums atņēmusi. Kopsavilkums bija drūms. Gandrīz viss, ko bijām paņēmuši līdzi, nu gulēja jūras dibenā.