Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Es to jūtu no visas sirds, - mana draudzene teica. - Šķiet, ka tev tas ir lemts. Tāpat kā bija lemts atbraukt uz Kērnholmu.

- Nekam tādam es neticu. Kā liktenim... zvaigznēm... sūtībai...

- Par sūtību es neko neteicu.

- Lemts nozīmē to pašu, - es iebildu. - Liktenis attiecas uz grāmatu varoņiem, kuri cilā maģiskus zobenus. Tās ir lielas muļķības. Es esmu šeit tāpēc, ka mans vecaistēvs pēdējās desmit sekundēs pirms nāves kaut ko izmeta par šo salu, un tas ari viss. Tā bija nejaušība. Man prieks, ka opis to pateica, bet viņš jau bija nemaņā. Tikpat labi vecaistēvs varēja nomurmināt pārtikas veikala pirkumu sarakstu.

- Bet viņš tā neizdarīja.

Es aizkaitināts nopūtos. - Un ja nu es došos cilpu meklējumos un jūs būsiet atkarīgi no manis, cerot, ka glābšu jūs no briesmoņiem, bet es aizvedīšu jūs visus nāvē, - vai ari tas būs liktenis?

Emma sarauca pieri un ielika manu roku atpakaļ man klēpī. - Es neteicu liktenis, - viņa atkārtoja. - Es ticu tam, ka

т

dzīvē svarīgās lietās nejaušības nemēdz būt. Viss notiek kāda iemesla dēļ. Tu esi šeit kāda iemesla dēļ, un ne jau tāpēc, lai kļūdītos un mirtu.

Man pietrūka drosmes turpināt stridu. - Labs ir, - es sacīju. - Neuzskatu, ka tev ir taisnība, tomēr ceru, ka tā ir. - Es pārdzīvoju, ka iepriekš cirtu Emmai pretī, bet biju nosalis, nobijies un jutu, ka jāaizstāvas. Biju piedzīvojis jaukus un ne tik jaukus brīžus, pazinu bažīgas un pašpārliecinātas domas. Tobrīd gan attiecība starp bailēm un pārliecību manī bija stipri nožēlojama - aptuveni trīs pret vienu -, un briesmu brīžos šķita, ka tieku izvirzīts lomai, kuru neesmu lūdzis; ka esmu brīvprātīgi pieteicies cīnīties priekšējās frontes līnijās karā, kura patiesie apjomi vēl nevienam no mums nebija zināmi. Liktenis izklausījās pēc pienākuma, un, ja reiz man bija lemts tikt iemestam cīņā pret murgainu radījumu leģionu, tai bija jābūt manis paša izvēlei.

Kaut gan zināmā mērā izvēle jau tika izdarīta, kolīdz es piekritu doties jūrā un nezināmajā kopā ar šiem brīnumainajiem bērniem. Un, ielūkojieties savas būtības dziļākajos nostūros, nevarēju apgalvot, ka nebūtu to lūdzis. Patiesībā es kopš bērnības tiku sapņojis par šādiem piedzīvojumiem. Tolaik vēl ticēju liktenim, turklāt ticēju tam nesatricināmi ar ikvienu savas mazās bērna sirsniņas dzīslu un šķiedru. Klausoties vectēva neparastajos stāstos, es to izjutu kā niezi krūtīs. Kādu dienu es būšu es pats. Tas, kas tagad izklausījās kā pienākums, tolaik bija vien solījums, ka kādu dienu es izlauzīšos no dzimtās pilsētiņas un sākšu dzivot neparastu dzīvi tāpat kā savulaik vectēvs un ka kādu dienu, līdzīgi vectēvam Portmenam, paveikšu kaut ko nozīmīgu. Viņš mēdza man teikt: - Jakub, tu kļūsi par dižu vīru. Par ļoti dižu vīru.

- Tādu kā tu? - es parasti pārjautāju.

- Par vēl dižāku, - viņš atbildēja.

Tolaik es vectēvam noticēju un joprojām gribēju ticēt. Tomēr, jo vairāk par viņu uzzināju, jo garāka stiepās vecā vīra ēna un neiespējamāka šķita varbūtība, ka es jebkad kļūšu tikpat nozīmīgs kā viņš. Ka pat mēģinājums to paveikt, iespējams, līdzinās pašnāvībai. Kad iztēlojos, ka mēģinu to darīt, piezagās domas par tēvu - manu nabaga gandrīz vai iznicināto tēti -, un, iekams neizdevās izstumt tās no savām smadzenēm, es nespēju nedomāt par to, kā gan dižs cilvēks spēj nodarīt kaut ko tik briesmīgu cilvēkiem, kurus viņš mīl.

Mani pārņēma drebuļi. - Tev salst, - Emma sacīja. - Es pabeigšu iesākto. - Viņa paņēma otru manu roku un viscaur karsti noskūpstīja. Šķita, ka es ilgāk vairs nespēšu valdīties. Kad Emma nonāca līdz plecam, viņa nevis nolaida manu roku atpakaļ klēpi, bet gan aplika sev ap pleciem. Es apņēmu Emmu ar abām rokām, un ari viņa mani apskāva; mūsu pieres sakļāvās.

Emma pavisam klusi sacīja: - Ceru, ka tu nenožēlo savu izvēli. Es ļoti priecājos, ka esi kopā ar mums. Nezinu, ko iesāktu, ja tu būtu aizbraucis. Baidos, ka es vispār nespētu savākties.

Es biju domājis par atgriešanos. īsu bridi patiesi mēģināju domās izspēlēt, kā būtu, ja es tomēr aizirtos ar vienu no mūsu laivām atpakaļ uz salu, lai pēc tam atgrieztos mājās.

Bet es nespēju to izdarīt. Nespēju to iztēloties.

- Kā gan es to varētu, - es nočukstēju.

- Kad mis Peregrine atkal pārtaps par cilvēku, viņa mācēs nosūtīt tevi atpakaļ. Ja tu to vēlēsies.

Mans jautājums nebija attiecināts uz loģistiku. Es domāju pavisam vienkārši: Kā gan es varētu tevi pamest? Bet šie vārdi nebija izrunājami, tie nespēja izlauzties pāri manām lūpām. Tāpēc es tos paturēju pie sevis un tikai noskūpstīju Emmu.

Šoreiz viņai aizrāvās elpa. Emmas rokas tuvojās maniem vaigiem, bet tad apstājās, kā kautrējoties pieskarties. Meitenes pirksti izstaroja svelmi.

- Pieskaries man! - es sacīju.