Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Emma gandrīz izlaida albumu no rokām. - Cik pretigi!

- Ja viņa ir tur, tad kas ir apbedīts šeit? - Enohs vaicāja, bakstot ar pirkstu pa fotoattēlu.

- Krēsls... - Edisons atbildēja. - Cik nožēlojams brīnumaina mūža iznākums...

- Šī kapsēta ir Magdas gadījumam līdzīgu dzīvesstāstu pārpilna. Mis Paceplīte bija iecerējusi šo zvērnīcu kā patvēruma šķirstu, bet tā pakāpeniski pārvērtās par kapsētu, - suns sacīja.

- Gluži kā mūsu cilpas, - piebilda Enohs. - Tāpat kā visa brīnumainā pasaule. Eksperiments nav izdevies.

- “Šī vieta iet bojā”, mis Paceplīte bieži mēdza teikt, - Edisons ierunājās imbrīnes balsī. - “Un es šeit esmu vien pieskatītāja tās ilgajā bēru ceremonijā.”

Atceroties mis Paceplīti, Edisonam acīs sariesās asaras, bet viņš aši atkal saņēmās. - Viņa dievināja teātri.

- Lūdzu, nerunā par mūsu imbrini pagātnes formā, - Deir-dra iebilda.

- Dievina, - Edisons izlaboja. - Atvainojiet, viņa dievina.

- Viņi jūs medīja, pārvērta par izbāzeņiem un ieslodzīja zvērudārzos, - Emma secināja, un viņas balss emociju iespaidā drebēja.

- Tieši tāpat, kā rīkojās mednieki pasakā par Katbertu, -piebilda Olīvija.

- Jā, - Edisons piekrita. - Ir patiesības, ko visprecīzāk var izteikt ar mītu palīdzību.

- Bet Katberts ir izgudrots, - Olīvija sāka aptvert. - Nebija nekāda milža, tikai putns.

- Ļoti īpašs putns, - Deirdra piebilda.

- Jūs uztraucaties par viņu, - es atzīmēju.

- Protams, uztraucamies, - Edisons turpināja. - Cik man zināms, mis Paceplīte ir vienīgā joprojām nesagūstītā imbrine. Izdzirdot par savu nolaupīto māsu pārvešanu uz Londonu, viņa aizlidoja, lai sniegtu palīdzību, ne mirkli neaizdomājoties par pašas drošību.

- Vai mūsējo, - Deirdra nočukstēja.

- Uz Londonu? - Emma pārvaicāja. - Vai esat pārliecināts, ka sagūstītās imbrīnes nogādāja tieši tur?

- Absolūti, - suns atbildēja. - Mis Paceplītei Londonā ir savi ziņotāji - īpatnu baložu nodaļa, kas visu novēro un pēc tam viņu informē. Nesen daži no tiem atlidoja pie mums, smagu bēdu nomākti. Viņi atnesa drošu informāciju, ka imbrīnes tika -un joprojām tiek - turētas soda cilpās.

Daži bērni iekliedzās. Es gan nesapratu suņa teikto, tāpēc vaicāju: - Kas ir soda cilpa?

- Tās tika radītas, lai izmitinātu noķertos briesmoņus, nelabojamus noziedzniekus un bīstamus trakos, - Milards paskaidroja. - Tās nemaz neatgādina mums zināmās cilpas. Tiešām briesmīgas vietas.

- Un tagad tās pārvalda briesmoņi un noteikti arī tukš-pauri, kas tos sargā, - papildināja Edisons.

- Svētie Dievi! - Horācijs iesaucās. - Tad jau ir vēl ļaunāk, nekā mums šķita.

- Tu joko? - iejaucās Enohs. - Tas ir tieši tā, kā man šķita!

- Lai cik nelāgs iznākums briesmekļiem padomā, nav šaubu, ka viņiem nepieciešamas visas imbrīnes, lai to paveiktu, - Edisons piebilda. - Tagad atlikusi vien mis Paceplīte... drosmīgā, pārdrošā mis Paceplīte... Un kas to zin’, cik vēl ilgi... - Viņš iekaucās tā, kā daži suņi reaģē uz negaisu, tad pieglauda ausis un nodūra galvu.

Mēs atgriezāmies koka paēnā un pabeidzām maltīti. Kad bijām paēduši un vairs nespējām norit ne kumosa, Bronvīne pievērsās Edisonam: - Vai zināt, suņa kungs, viss tomēr nav tik drausmīgi, kā jūs sakāt. - Tad viņa uzlūkoja Emmu un sarauca pieri. Šoreiz Emma piekrītoši pamāja ar galvu.

- Vai tiešām? - Edisons pārvaicāja.

- Jā, tā ir. Vispār man ir kaut kas tāds, kas varētu jūs uzmundrināt.

- Par to es gan nebūtu drošs, - suns nomurmināja, tomēr pacēla uz ķepām atslieto galvu, lai palūkotos, par ko ir runa.

Bronvīne pavēra mēteli un teica: - Vēlos jūs iepazīstināt ar priekšpēdējo joprojām nesagūstīto imbrini - mis Almu Pe-regrīni. - Putns izbāza galvu saules gaismā un samiedza acis.

Nu bija zvēru kārta pārsteigumam. Deirdra noelsās, un Grānts spiegdams plaukšķināja, bet vistas vicināja nekam nederīgos spārnus.

- Mēs gan dzirdējām, ka jūsu cilpa tika okupēta! Un jūsu imbrine - nolaupīta! - Edisons sacīja.

- Tā arī bija, - Emma lepni atzina, - bet mēs viņu atguvām!

- Tādā gadījumā, - Edisons nolieca galvu mis Peregrines priekšā, - man ir ārkārtīgs prieks, kundze. Ļaujiet jums pakalpot. Ja jums nepieciešama telpa, kur pārģērbties, būšu priecīgs pavadīt jūs līdz mis Paceplītes privātajiem apartamentiem.

- Viņa nevar pārģērbties, - Bronvīne piezīmēja.

- Kāpēc tā? - Edisons nesaprata. - Vai viņa kautrējas?

- Nē, - Bronvīne turpināja. - Viņa ir iestrēgusi.

Pīpe izkrita no Edisona mutes. - Nevar būt, - viņš klusi nomurmināja. - Vai esat pavisam pārliecināti?

- Viņa ir šādā veidolā jau divas dienas, - Emma paskaidroja. - Man šķiet: ja mis Peregrine varētu atgūt cilvēka veidolu, viņa to jau būtu izdarījusi.

Edisons nopurināja brilles no sejas un norūpējies pavērās uz putnu. - Vai drīkstu viņu izmeklēt?

- Edijs ir īsts Doktors Dūlitls, - emurafe ierunājās. - Kad esam saslimuši, viņš ārstē mūs visus.

Bronvlne izņēma mis Peregrīni no azotes un nolika zemē. - Tikai esiet uzmanīgi ar salauzto spārnu! - viņa piebilda.