Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Šķita, ka šādi es tikai darīju Emmas raudas vēl spēcīgākas. Es skūpstīju viņas pieri, līdz nevaldāmais spēks sāka atkāpties un raudas pārvērtās šņukstos. - Lūdzu, runā ar mani! - es teicu. - Saki, kas par lietu!

Pēc kāda brīža Emma izslēja muguru, noslaucīja acis un centās saņemties. - Es cerēju, ka man tev tas nekad nebūs jāsaka, - viņa iesāka, - ka tas nebūs svarīgi. Vai atceries, kā todien, kad tu nolēmi doties ceļā kopā ar mums, es tev pateicu, ka, iespējams, tu nekad vairs nevarēsi atgriezties mājās?

- Protams, atceros.

- Līdz pat šim brīdim es nezināju, cik lielā mērā tas atbilst patiesībai. Man ir bail, ka esmu tevi, mans dārgais draugs Džei-kob, nolēmusi īsam mūžam gaistošā pasaulē. - Emma ievilka nedrošu elpu un turpināja: - Tu pie mums ieradies caur mis Peregrines cilpu, un tas nozīmē, ka tikai mis Peregrine vai viņas cilpa var sūtīt tevi atpakaļ. Taču viņas cilpa ir pagalam - ja vēl nav, drīz tas būs noticis, - tātad mis Peregrine ir tava vienīgā iespēja atgriezties mājās. Bet, ja viņa vairs nekad neatgūs cilvēka veidolu...

Es smagi noriju kamolu - kakls bija pagalam izkaltis. - Tātad esmu iestidzis pagātnē.

- Jā. Un vienīgā iespēja atgriezties laikā, ko tu pazini kā savējo, ir to gaidīt - dienu no dienas, gadu no gada.

Septiņdesmit gadus. Līdz tam laikam mani vecāki un visi, ko pazinu un mīlēju, būs jau miruši, un es jau sen kā būšu miris viņiem. Protams, ar noteikumu, ka mums izdosies izturēt visus pārbaudījumus, kādi mūs, iespējams, gaida, man vienmēr pastāvētu izredzes pēc dažiem desmitiem gadu doties un sameklēt savus vecākus, tiklīdz viņi būs dzimuši. Bet kāda gan tam būtu jēga? Viņi būtu bērni un man svešinieki.

Es prātoju, kad mani šībrīža vecāki tur mājās pārstās cerēt, ka sastaps mani dzīvu. Ar kādu stāstu viņi centīsies sevi mierināt, lai izskaidrotu manu pazušanu? Vai es esmu aizbēdzis? Sajucis prātā? Pats meties jūrā no klints?

Vai viņi sarīkos manas bēres? Vai iegādāsies man zārku? Vai ierakstīs manu vārdu kapakmenī?

Es biju pārvērties mistērijā, ko viņi nekad nespēs izprast. Sāpē, kas nekad nepāries.

- Lūdzu, piedod! - Emma atsāka. - Ja es būtu zinājusi, ka mis Peregrines stāvoklis ir tik šausmīgs, zvēru, nekādā gadījumā nebūtu lūgusi tevi te palikt. Mums pārējiem tagadne nenozīmē neko. Mēs iesim bojā, ja paliksim tur pārlieku ilgi! Bet tu - tev tomēr ir ģimene, dzīve...

- Nē! - es iesaucos un uzsitu ar roku pa zemi, kā atgaiņājot sevi žēlojošas domas, kas jau bija sākušas aptumšot galvu. - Tā visa vairs nav. Esmu izvēlējies šo te.

Emma uzlika plaukstu uz manas delnas un mīļi sacīja: - Ja tas, ko zvēri teica, ir patiesība un visas mūsu imbrīnes ir nolaupītas, drīz vien ari šī te visa, kas ir ap mums, vairs nebūs. -Viņa pagrāba saujā zemi un palaida pa vējam. - Ja nebūs imbrīņu, kas uzturēs cilpas, tās sabruks. Briesmoņi izmantos imbrīnes, lai atkārtotu savu nolādēto eksperimentu. Atkal būs 1908. gads, un tie vai nu izgāzīsies un pārvērtīs visu pasauli dūmojošā krāterī, vai arī briesmoņiem viss izdosies un tie padarīs sevi nemirstīgus un valdīs pār mums. Jebkurā gadījumā drīz vien mēs būsim tikpat reta parādība kā brīnumainie dzīvnieki! Un tagad es esmu ievilkusi šajā baisajā murgā ari tevi. Un kā vārdā?

- Visam notiekošajam ir savs iemesls, - es sacīju.

Es nespēju noticēt, ka šie vārdi nākuši pār manām lūpām, bet, tos pateicis, jutu, cik tie patiesi, - vārdi rezonēja manī kā dimdošas zvana skaņas.

Bija kāds iemesls, kāpēc es šeit atrados. Man bija kāda misija nevis vienkārši te būt, bet kaut ko paveikt, un tas nebūt nenozīmēja bēgt, slēpties vai atteikties no smalkajām lietiņām, kas šķita tik biedējošas un neiespējamas.

- Man šķita, ka tu netici liktenim, - Emma atzīmēja un skeptiski pavērās manī.