Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Vai tagad es leju cukura sīrupu, Enoh?

Enohs noraidoši papurināja galvu.

- Ja mēs mēģināsim, varam arī zaudēt mis Peregrini, -Emma turpināja. - Tāda nu ir šī pretruna. Bet, ja nemēģināsim, ja turp nedosimies, tad mēs nešaubīgi viņu zaudēsim un briesmoņi mūs, visticamāk, notvers jebkurā gadījumā! Tas nu ir izskanējis, un ikviens, kurš nejūtas tam gatavs, var palikt tepat. - Emma runāja par Horāciju, tas bija skaidrs mums visiem. Horācijs blenza kādā punktā uz zemes. - Vari palikt šeit, drošībā, un vēlāk, kad nepatikšanas būs garām, mēs atnāksim tev pakaļ. Par to nav jākaunas.

- Mans kreisais sirds kambaris! - Horācijs iesaucās. - Ja es tikmēr sēdētu drošībā, es to nekad nespētu sev piedot!

Pat Klēra atteicās palikt. - Es jau astoņdesmit gadus vadu jaukas un garlaicīgas dienas, - viņa skaidroja un pieslējās sēdus, balstīdamās uz viena elkoņa koka paēnā, kur bija noguldīta. - Lai es paliktu šeit, kamēr jūs, pārējie, dodaties pretī piedzīvojumiem? Nekādā gadījumā! - Tomēr, cenšoties piecelties kājās, Klēra saprata, ka to nespēs, un atkal atslīga zemē, sāka klepot un sajuta nelabumu. Lai gan izdzertais traukūde-nim līdzīgais šķidrums bija nedaudz mazinājis drudzi, nebija ne mazāko cerību, ka meitenīte būs spējīga veikt ceļu līdz Londonai todien vai nākamajā dienā - noteikti ne tik drīz, lai palīdzētu mis Peregrinei. Kādam būs jāpaliek pie Klēras, kamēr viņa atlabst.

Emma vaicāja, vai kāds pieteiksies pats. Olīvija pacēla roku, bet Bronvīne uzreiz bija pretī, jo viņa bija pārlieku jauniņa. Bronvīne jau slēja gaisā savu delnu, bet tad pārdomāja un atzinās, ka nespēj izšķirties starp vēlmi pasargāt Klēru un pienākuma izjūtu pret mis Peregrīni.

Enohs iedunkāja ar elkoni Horāciju. - Ko tu tagad guli? -viņš dzēlīgi piezīmēja. - Te nu ir tava lielā iespēja palikt tepat!

- Es gribu doties piedzīvojumos. Es tiešām to vēlos no visas sirds, - Horācijs uzstāja. - Bet es nudien vēlos sagaidīt savu simt piekto dzimšanas dienu, ja tas vispār iespējams. Apsoliet, ka mēs nemēģināsim glābt visu šo izpostīto pasauli!

- Mēs tikai gribam glābt mis R, - Emma skaidroja, - bet es nevaru dot nekādas garantijas ne par viena dzimšanas dienu.

Horācijs šķita apmierināts, un viņa rokas tā arī palika nepaceltas.

- Vai vēl kāds? - Emma vaicāja un pavērās apkārt.

- Būs jau labi, es pati tikšu galā, - ieminējās Klēra.

- Pilnīgi izslēgts, - Emma noskaldīja. - Mēs, īpatņi, turamies kopā.

Gaisā pazibēja Fionas roka. Meitene visu laiku bija sēdējusi tik klusa, ka biju gandrīz aizmirsis par viņas klātbūtni.

- Fī, ne jau tu! - Hjū iebilda. Šķita, ka viņš jūtas aizvainots, it kā, piesakoties palikt, viņa būtu puisi nodevusi. Fiona pavērās uz Hjū lielām, skumjām acīm, tomēr roku nenolaida.

- Paldies, Fiona, - Emma sacīja. - Ja mums paveiksies, tiksimies ar jums abām jau pēc dažām dienām.

- Lai putns stāv mums klāt! - uzsauca Bronvīne.

- Lai putns stāv mums klāt! - citi atbalsoja.

Pēcpusdiena pamazām sliecās uz vakara pusi. Jau pēc stundas zvēru cilpu apņemtu tumsa un ceļa meklēšana lejup no kalna būtu daudz bīstamāka. Kamēr mēs gatavojāmies doties ceļā, zvēri mūs laipni apgādāja ar svaigas pārtikas krājumiem un svīteriem, kuri bija noadīti no brīnumaino aitu vilnas, kam, kā apgalvoja Deirdra, piemīt dažas īpašas iezīmes, lai gan viņa īsti neatcerējās, tieši kādas tās ir. - Šķiet, ka tā ir droša pret uguni vai varbūt ūdeni... Jā, gluži kā mazas, pūkainas glābšanas vestes - negrimst ūdenī. Vai arī... nudien, nezinu, bet, lai vai kā, tie noteikti ir silti!

Mēs pateicāmies Deirdrai un salikām svīterus Bronvīnes lādē. Pēc tam pie mums atlēkšoja Grānts ar papīrā ietītu un ar auklu sašņorētu paciņu. - Tā ir dāvana no vistām, - Deirdra paskaidroja un, kad Grānts ielika paciņu man rokās, piemiedza aci. - Tikai nenomet zemē!

Kāds gudrāks par mani, iespējams, divreiz apdomātu, vai ņemt līdzi ceļā sprāgstvielas, bet mēs jutāmies viegli ievainojami, un kā suns, tā emurafe apzvērēja, ka olas nesprāgs, ja būsim uzmanīgi, tāpēc mēs tās piesardzīgi noglabājām Bronvīnes lādē starp svīteriem. Tagad vismaz vairs nebūs jāstājas pretī bruņotiem vīriem kailām rokām.

Un tā mēs bijām jau gandrīz gatavi, izņemot vienu: izkļūstot no zvēru cilpas, mēs būtu tikpat apmaldījušies kā pirms ieiešanas tajā. Mums bija jāzina ceļš.

- Varu jūs pavadīt laukā no meža, - Edisons piedāvāja. - Gaidiet mani pie mis Paceplītes torņa.

Vietas torņa smailē bija tik maz, ka pietiktu tikai diviem, tāpēc turp devāmies mēs ar Emmu. Rāpāmies augšup pa dzelzceļa gultņiem kā pa milzu kāpnēm. Grānts uz visām četrām tika augšā divreiz ātrāk, pie viena pasitis padusē un nogādājis augšā ari Edisonu.