Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Hjū bija pavedis Fionu malā; viņi stāvēja, sadevušies rokās, un, sakļāvuši pieres, klusi atvadījās, kā jau abiem bija parasts. Beigu beigās mēs visi bijām pateikuši ardievas Klērai un bijām gatavi aiziet, bet neviens nevēlējās traucēt mīlētājiem, un tā mēs stāvējām un vērojām, kā Fiona atraujas no Hjū, izpurina no nevaldāmo matu ērkuļa dažas sēklas un izaudzē sarkaniem ziediem nobērtu rožu krūmu tieši tur, kur viņi stāvēja. Hjū bites metās apputeksnēt ziedus, un, kamēr abi bija aizņemti -it kā meitene būtu darījusi visu minēto tikai tādēļ, lai varētu vēl bridi pabūt divatā ar Hjū, - viņa apskāva puisi un kaut ko čukstēja pie auss; Hjū pamāja un kaut ko pačukstēja pretī. Kad abi beidzot pagriezās un pamanīja mūs visus vērojam, Fiona pietvīka un Hjū nāca pie mums, rokas kabatās sabāzis. Bites spietoja viņam pakaļ, līdz to saimnieks norūca: - Uz priekšu, izrāde ir galā!

Mēs uzsākām lejupceļu jau biezējošā pustumsā. Zvēri mūs pavadīja līdz pat stāvajai klinšu sienai.

Olivija šiem vaicāja: - Vai nenāksiet mums līdzi?

Emurafe nosprauslojās: - Tur laukā mēs neizdzīvotu pat piecas minūtes! Jums vismaz ir ceriba izlikties normāliem. Bet paskatieties uz mani... - Deirdra nogrozija savu augumu bez priekškājām. - Mani zibenīgi nošautu, izbāztu un piekārtu pie sienas.

Tad suns piegāja pie Emmas un teica: - Vai drikstu jums vēl ko lūgt - pēdējo...

-Jūs bijāt tik laipni, - Emma atbildēja. - Jebko.

- Vai tev nebūtu nekas pretī pielaist manai pīpei uguni? Mums te nav sērkociņu. Es gadiem ilgi neesmu pa īstam uzvilcis dūmu.

Emma bija tik laipna, ka tuvināja suņa pīpei iedegtu pirksta galu. Tas apmierināts ievilka garu dūmu un sacīja: - Vēlu jums vislielāko veiksmi, brīnumainie bērni!

Mēs ieķērāmies nestabilajā tīklā kā pērtiķu bars un neveikli klamzājām lejup, trīsim _ čīkstot un virvei krakšķot. Novēlušies

vienā kaudzē, piņķerējāmies ārā no valgiem veselu mūžību; vairākkārt man šķita, ka esmu jau atbrīvojies, bet, pamēģinājis nostāties uz kājām, atkal novēlos uz sejas ar karikatūrām raksturīgu blaukš!. Beigtais tukšpauris vāļājās tikai pāris soļu attālumā; tā taustekļi pletās uz visām pusēm kā jūraszvaigznes stari zem laukakmens, kas to sašķaidījis. Biju gluži vai samulsis par notikušo: ka tik baismīgs radījums bija ļāvies krist no tādu rokas kā mēs. Nākamajā reizē - ja tāda pienāks - diez vai man vēlreiz tik ļoti paveiksies.

Mēs uz pirkstgaliem apmetām līkumu ap tukšpaura smakojošo līķi un drāzāmies lejup pa kalnu, ko kājas nes, - cik vien pieļāva bīstami šaurā taka un Bronvīnes trauslā krava. Tiklīdz bijām nonākuši līdzenumā, jau varējām iet atpakaļ pa pēdām, ko paši bijām atstājuši meža sūnu irdenajā paklājā. Ezeru atkal ieraudzījām, kad saule rietēja un sikspārņi lavījās laukā no slepenajiem mitekļiem. Šķita, ka viņi nes kādu neskaidru brīdinājumu no nakts pasaules, - kamēr mēs bridām pa seklo jūru uz akmens milža pusi, tie klaigāja un riņķoja mums virs galvas. Mēs uzrāpāmies līdz akmens mutei un nošļūcām lejā rīklē, tad izpeldējām ārā caur dibengalu, lai acumirklī atjēgtos krietni aukstākā ūdenī un 1940. gada septembra spilgtajā pusdienas saulē.

Pārējie iznira man visapkārt, spiegdami un ausis aizspieduši. Mēs visi izjutām spiedienu, kas raksturīgs straujai pārejai laikā.

- Gluži kā kad lidmašīna paceltos gaisā, - es sacīju, ar žokli tverot pēc gaisa.

- Ne reizi neesmu lidojis ar lidmašīnu, - piezīmēja Horācijs, slaukot no cepures malas ūdeni.

- Vai ari kā tad, kad brauc pa šoseju ar atvērtu logu, - es piebildu.

- Kas ir šoseja? - Olīvija gribēja zināt.

- Aizmirsti!

Emma mūs apklusināja: - Vai dzirdat?

Tālumā rēja suņi. Šķita, ka tie ir pavisam tālu prom, tomēr skaņa pa dziļo mežu izplatījās savādi, un attālumi mēdz būt mānīgi. - Mums jāņem kājas pār pleciem, - Emma ierosināja. - Iekams neesmu teikusi ko citu, neviens neizdveš ne skaņas, un tas attiecas ari uz jums, direktores kundze!

- Es metīšu ar sprāgstošu olu pirmajam sunim, kas man tuvosies! - paziņoja Hjū. - Būs viņiem mācība par īpatņu vajāšanu.

- Pat neuzdrošinies! - Bronvīne iesaucās. - Kļūdīsies tikai ar vienu olu, un uzies gaisā visas!