Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Paēdis atraugājos, noslaucīju muti un, pavēries augšup, saskatījos uzreiz ar visiem zvēriem, kas dedzīgi mūs vēroja. Gudrība darīja to sejas tik dzīvas, ka es nedaudz apmulsu un atgaiņāju spēcīgu sajūtu, ka tas ir tikai sapnis.

Man blakus mielojās Milards, un es pajautāju: - Vai līdz šim biji kaut reizi dzirdējis par brīnumainiem dzīvniekiem?

- Tikai bērnu pasakās, - zēns atbildēja, stūķēdams mutē maizes kanci. - Tomēr jokaini, ka tieši šāda pasaka mūs atveda pie viņiem.

Notiekošais nepārsteidza tikai Oliviju, iespējams, tādēļ, ka viņa - kaut daļēji - vēl bija tik jauna un atšķirība starp pasakām un īsto dzīvi viņai vēl nešķita tik krasa. - Kur ir pārējie zvēri? - viņa jautāja Edisonam. - Stāstā par Katbertu tika minēti garkāju pērtiķlāči un divgalvaini lūši.

Zvēru svētsvinīgais noskaņojums acumirkli pagaisa. Grānts paslēpa seju lielajās plaukstās, un Deirdra sāpīgi noīdējās. - Tikai, lūdzu, ne to, tikai ne to! - viņa skandēja, nokārusi garo purnu. Bet bija jau par vēlu.

- Šie bērni mums izlīdzēja, - Edisons iesāka. - Viņi ir pelnījuši dzirdēt mūsu skumjo stāstu, ja vēlas.

-Ja vien esat ar mieru stāstīt, - Emma piebilda.

- Man patīk skumji stāsti, - sacīja Enohs. - īpaši, ja tie vēsta par princesēm, ko aprij pūķi, un beigās visi mirst.

Edisons nokremšļojās. - Mūsu gadījumā drīzāk princese apēda pūķi. Mēs un mums līdzīgie esam pārcietuši smagu laiku, un miera nebija jau dažus gadsimtus pirms tam. -Suns soļoja šurpu turpu, un viņa balss pieņēma sprediķa cienīgu diženumu. - Sensenos laikos šī pasaule bija brīnumainu zvēru pilna. Aldinu laikos uz zemes bija vairāk īpatnu dzīvnieku nekā īpatnu cilvēku. Mums piemita visdažādākie izmēri un veidoli, kādus vien iespējams iztēloties: vaļi prata lidot kā putni, tārpi bija lieli kā mājas, suņi - divreiz gudrāki par mani, ja spējat tam noticēt. Dažiem piederēja pašiem savas karaļvalstis, kur valdīja dzīvnieki. - Suņa acis iemirdzējās tik tikko manāma uguntiņa - it kā viņš būtu tik sens, ka atcerētos šādus laikus. Tad Edisons smagi nopūtās, uguntiņa izdzisa, un viņš turpināja: - Bet saglabājusies ir vien siksīka daļiņa. Mēs atrodamies uz iznīcības robežas. Vai jums ir nojausma, kāds liktenis piemeklēja brīnumainos zvērus, kas savulaik apdzīvoja pasauli?

Mēs klusējot turpinājām ēst, kaunēdamies par to, ka neko nezinām.

- Tā gan, - suns nopūtās. - Nāciet, es jums parādīšu. - Edisons iznāca saulē un atskatījās, gaidot, lai mēs sekojam.

- Edij, lūdzu! - emurafe iejaucās. - Tikai ne tagad, mūsu viesi vēl ēd!

- Viņi jautāja, un es viņiem tūlīt atbildēšu, - Edisons attrauca. - Pēc dažām minūtēm viņiem iedotā maize nekur nebūs zudusi!

Mēs negribīgi atlikām malā ēdienu un sekojām sunim. Fiona palika ēnā, lai pieskatītu joprojām aizmigušo Klēru, bet mēs pārējie devāmies pāri plato uz sīkās koku audzes pusi, kura vidēja tālumā; Grānts un emurafe lēkšoja mums pakaļ. Grantētais celiņš vijās starp kokiem, un mēs virzījāmies pa to uz klajuma pusi. Vēl nebijām tur nonākuši, kad Edisons teica: - Ļaujiet jūs iepazīstināt ar visjaukākajiem brīnumainajiem zvēriem, kādi jebkad dzīvojuši! - Koki pašķīrās, un mēs ieraudzījām nelielu kapsētu ar glītām baltu kapakmeņu rindām.

Ak vai, es dzirdēju Bronvīni nopūšamies.

- Šeit, iespējams, apglabāti daudz brīnumaināki dzīvnieki, nekā patlaban atrodami visā Eiropā, - Edisons turpināja un virzījās uz priekšu gar kapakmeņu rindām, apstādamies pie katra un uzlikdams uz tā priekšķepu. - Šo sauca Pompeja. Tā bija skaista suņu dāma, kas prata izārstēt savainojumus, tikai pāris reižu pārlaižot pāri savu mēli. Kas tas bija par brīnumu! Un tomēr viņu piemeklēja tāds liktenis. - Edisons iekoda mēlē, un Grānts metās uz priekšu ar nelielu grāmatiņu rokās, ko tūlīt iegrūda rokās man. Tas bija fotoalbums, atvērts lappusē, kur bija redzams suns, iejūgts nelielos ratos mūļa vai zirga vietā. - Cirka trupa viņu padarīja par savu verdzeni, - Edisons atsāka, - un lika vizināt tuklus, izlutinātus bērnus. Viņi to pat sita ar pātagām kā tādu traku zvēru vai traucēkli! - Runātāja acīs iedegās dusmas. - Kad mis Paceplīte viņu izglāba, Pompeja bija ieslīgusi tik dziļā depresijā, ka tik tikko vilka dzīvību. Pēc ierašanās šeit viņa nodzīvoja vien dažas nedēļas un te ari tika apbedīta.

Es padevu grāmatu tālāk. Ikviens, ieraugot fotogrāfiju, nopūtās, nogrozīja galvu vai klusi, bet neganti nolamājās.

Edisons piegāja pie nākamā kapa. - Vēl dižāka bija Kaāba Magda, - suns turpināja. - Tas bija savvaļas zvērs ar astoņpadsmit ilkņiem, kurš apdzīvoja Ārējās Mongolijas cilpas. Viņa bija briesmīga! Magdai skrienot, zeme zem viņas nagiem dimdēja! Runā, ka 218. gadā pirms mūsu ēras viņa pat esot šķērsojusi Alpus kopā ar Hanibāla karaspēku. Un tad pirms nedaudziem gadiem kāds mednieks viņu nošāva.

Grānts mums parādīja pavecas sievietes attēlu - šķita, ka viņa nupat atgriezusies no Āfrikas safari un apsēdusies savādā, no ragiem darinātā krēslā.

- Es neko nesaprotu, - Emma blenza uz fotogrāfiju. - Kur tad ir Kaāba Magda?

- Uz viņas sēž, - Edisons paskaidroja. - Mednieks lika no Magdas ragiem izgatavot krēslu.