Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Bija pienācis īstais bridis izrādei. To iesāka Bronvlne: ar vienu roku viņa pacēla zēnu vēl augstāk, tā ka puišeļa kājas kūļājās gaisā, un ar otru tikmēr sagrāba krātiņa restes un sāka tās liekt. Horācijs pabāza galvu pa spraugu un izpūta no mutes kareivīgu bišu vienību. Pēc tam Milards, kurš bija aizlaidies prom no būra, tiklīdz puika viņu pamanīja, kliedza no čigānu bara puses: - Un, ja jums šķiet, ka varat sacensties ar viņiem, jūs vēl neesat redzējuši mani! - Gaisā uzlidoja ola. Tā apmeta loku virs sanākušo galvām un ar milzu blīkšķi piezemējās pavisam netālu. Zeme uzlidoja gaisā līdz pat koku galotnēm.

Kamēr dūmi izklīda, kādu bridi visi bija aizturējuši elpu, neviens nedz kustējās, nedz vēra muti vaļā. Pirmajā mirkli man pat šķita, ka mūsu spējas aiz pārsteiguma paralizējušas čigānus, bet, tiklīdz džinkstoņa ausīs apklusa, es sapratu, ka viņi ieklausās. Un tad to sadzirdēju ari es.

No tumsā slīkstošā ceļa atskanēja motora troksnis. Aiz kokiem pavīdēja pāris lukturu gaisma, pa ceļu kāds tuvojās. Visi -kā čigāni, tā īpatņi - vēroja, kā mašīnas gaismas te pavīd aiz koku aizsega, te atkal nozūd, līdz pēc brīža atkal uzspīdēja. Mums tuvojās ar brezentu pārvilkta armijas smagā mašīna. No tās atskanēja niknas cilvēku balsis un suņu rejas; tie bija piesmakuši no riešanas un nespēja apklust, jau atkal sajutuši mūsu smaku.

Tie bija nebūtnes, kas dzinās mums pakaļ, bet mēs tupējām krātiņā un nevarējām pat bēgt.

Emma sasita plaukstas, nodzēšot liesmu. Bronvīne nolaida zēnu zemē, un tas aiztenterēja prom. Čigāni muka pie savām kulbām vai nozuda mežā. Acumirklī mēs bijām pamesti vieni, gluži kā aizmirsti.

Čigānu vecākais gan tuvojās mums.

- Atveriet krātiņu! - Emma lūdzās.

Viņš to ignorēja. - Paslēpieties zem siena un sēdiet klusi kā peles! - vīrietis sacīja. - Un nekādu maģisku triku, ja vien negribat nokļūt viņu rokās!

Jautājumiem vairs neatlika laika. Pēdējais, ko vēl redzējām, pirms viss satumsa, bija divi čigānu vīri, kas skrēja uz mūsu pusi ar pārsegu rokās. Viņi to pārmeta pāri būrim.

Acumirklī iestājās nakts.

Aiz krātiņa restēm dimdēja smagi soļi, it kā nebūtnes alktu sodīt zemi, pa kuru staigāja. Mēs darījām, kā likts, un ierakā-mies smirdošajā sienā.

Dzirdēju pavisam netālu kādu nebūtni sarunājamies ar čigānu barvedi. - Šorīt pa šo ceļu tika redzēti ejam bars bērnu, - briesmonis sausi izmeta. Viņš runāja ar nepazīstamu akcentu - ne īsti angļu, ne vācu. - Par viņu noķeršanu ir izsludināta atlīdzība.

- Mēs visu dienu nevienu neesam satikuši, kungs, - sacīja čigānu vecākais.

- Tikai neļaujiet tām nevainīgajām sejiņām sevi apmānīt! Tie ir kara noziedznieki. Vācu spiegi. Sods par viņu slēpšanu...

- Mēs neko neslēpjam, - vecais čigāns piesmacis turpināja.

- Pārliecinieties paši.

- Tā ari darīsim, - nebūtne attrauca. - Un, ja viņus te atradīsim, es nogriezīšu tev mēli un izbarošu savam sunim.

Briesmonis aizlāčoja prom.

- Neuzdrošinieties. Pat. Elpot, - čigāns mums uzšņāca, un tad attālinājās ari viņa soļi.

Man nebija skaidrs, kāpēc viņš mūsu dēļ meloja, īpaši, ņemot vērā postu, kādu nebūtnes varētu nodarīt viņa ļaudīm. Iespējams, viņš tā rīkojās lepnuma dēļ vai ari dziļi apslēpta nicinājuma dēļ pret varu... Vai ari - es nepārstāju prātot - čigāni tikai vēlējās paši gūt baudu, mūs nogalinot.

Bija dzirdams, kā nebūtnes izklīst pa visu nometni, apgāž mantas, atrauj vaļā vagoniņu durvis un grūsta cilvēkus. Iekliedzās kāds bērns, un vīrietis dusmīgi reaģēja, tomēr tika apklusināts, kad pret miesu atsitās koks. Bija mokoši tā gulēt un klausīties cilvēku ciešanās, lai gan šie cilvēki vēl pirms īsa brīža paši bija gatavi mūs saraut gabalos.

Ar acs kaktiņu pamanīju, kā Hjū izlien no siena un rāpjas uz Bronvīnes lādes pusi. Viņš pabāza pirkstus zem slēdža un sāka vērt vaļā vāku, kad meitene viņu apturēja. - Ko tu dari? - viņa sacīja bez skaņas.

- Mums tie briesmoņi jāpievārē, pirms viņi to izdarījuši ar mums!

Emma uz elkoņiem izlīda no siena ķīpas un pieripoja pie viņiem. Arī es pielīdu tuvāk, lai paklausītos.

- Nedari muļķības! - Emma iesāka. - Ja mēs tagad metīsim olas, viņi mūs sašaus lupatu lēveros.

- Bet ko tad? Vienkārši gulēsim un gaidīsim, lai viņi mūs atrod? - Hjū nerimās.

Mēs sapulcējāmies ap lādi un sākām sačukstēties.

- Pagaidīsim, līdz viņi atslēgs durvis, - Enohs ierosināja.

- Un tad es metīšu vienu olu pa spraugu starp aizmugures restēm. Tas novērsīs nebūtņu uzmanību pietiekami ilgi, lai Bron-vīne sašķaidītu pauri tam, kurš ienāks krātiņā pirmais. Tā viņa dos laiku mums pārējiem aizmukt. Izretojieties gar apmetnes perimetru, tad pagriezieties un metiet olas turp, kur deg lielākie ugunskuri. Un visi, kas atradīsies tuvāk par trīsdesmit metriem, būs palikuši vien atmiņās.

- Nolādēts, - Hjū atzina, - tas varētu izdoties.

- Bet tur nometnē ir bērni! - Bronvīne atgādināja.

Enohs izvalbīja acis. - Protams, mēs varam arī pārdzīvot

par abpusēji nodarītiem postījumiem un ļaut nebūtnēm un to suņiem nomedīt mūs citu pēc cita. Taču, ja mūsu plānos ir nonākt Londonā - vai vismaz šonakt izdzīvot -, es neiesaku tā rīkoties.