Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Kad iestājās vakars, tabors ap mums atdzīvojās. Čigāni sarunājās un smējās, tad metās dejā, tiklīdz bērni ar taurēm un vijolēm sāka spēlēt kādu melodiju. Dziesmu starplaikā kāds no

muzikantiem pielavījās pie mūsu krātiņa ar pudeli rokās. - Tas slimajam, - zēns sacīja, nemierīgi atskatīdamies.

- Kam? - es nesapratu, un puika norādīja uz Hjū, kurš gluži kā pēc pavēles zemē raustījās klepus lēkmē.

Čigānzēns iebāza pudeli būrī. Es norāvu korķi, paostīju tās saturu un gandrīz novēlos zemē. Pudele smirdēja kā terpentīnā iejaukts komposts. - Kas tas tāds? - es pajautāju.

- Tas palīdzēs, vairāk neko nezinu. - Viņš atkal atskatījās. - Tad nu tā, es esmu kaut ko darījis jūsu labā. Tagad jūs būsiet mani parādnieki. Tāpēc sakiet, ko esat noziegušies! Jūs taču esat zagļi, vai ne? - Tad puika jau klusāk turpināja: - Vai arī esat kādu nožmieguši?

- Par ko viņš runā? - Bronvīne nesaprata.

Es gandrīz pateicu, ka neesam nevienu nogalinājuši, bet pēkšņi atmiņā uzplaiksnīja Golana rumpis, kas aizlido pa gaisu un atsitas pret akmeņu kaudzi, un es neatvēru muti.

Emma ierunājās manā vietā: - Mēs nevienu neesam nogalinājuši!

- Bet kaut ko jūs esat noziegušies, - zēns ietiepās. - Vai gan citādi pārjums būtu izsludināta atlīdzība?

- Atlīdzība - par mums? - Enohs iesaucās.

- Kā bankā. Pārjums ir piesolīta kaudze naudas.

- Kurš to piesolījis?

Puika paraustīja plecus.

- Vai jūs grasāties mūs nodot? - Olīvija vaicāja.

Čigānzēns novaikstījās. - Vēl nav zināms, nodosim vai ne.

Lielie vīri vēl spriež par to. Lai gan jāsaka: viņi neko lielu neuzticas tiem, kas atlīdzību piesolījuši. Taču nauda paliek nauda, un vecie nav sajūsmā, ka jūs neatbildāt uz viņu jautājumiem.

- Tur, no kurienes mēs nākam, nav pieņemts iztaujāt ļaudis, kas lūguši palīdzību, - Emma augstprātīgi norādīja.

- Un tur arī nebāž tos krātiņā! - Olīvija nelikās mierā.

Tajā pašā mirklī apmetnes centrā atskanēja baiss blīkšķis.

Čigānzēns zaudēja līdzsvaru un no rampas malas ievēlās zālē; mēs pārējie pieliecāmies, jo katli un pannas no improvizētās virtuves aizlidoja pa gaisu. Čigāniete, kas bija tur rosījusies, aizskrēja, kliedzot, ka tiek galēta nost. Liesmas pārņēma viņas kleitu, un sieviete, iespējams, būtu skrējusi lidz pat okeānam, ja kāds nebūtu paķēris spaini ar zirgam ielietu ūdeni un uzgāzis viņai uz galvas.

Jau pēc mirkļa izdzirdējām neredzamā zēna soļus uz rampas mūsu krātiņa ārpusē. - Tā notiek, ja mēģina pagatavot omleti no brīnumaino vistu olām! - Milards izmeta un ļāvās smieklu lēkmei, kampdams pēc gaisa.

- Vai tu to izdarīji? - Horācijs vaicāja.

- Te valdīja tāds miers un klusums... Pavisam nepiemērots laiks kabatzagļiem! Tāpēc es iemānīju starp viņējām vienu mūsu olu, et voild! - Milards izvilka no tukšā gaisa atslēgu.

- Ļaudis drīzāk nepamanīs manu roku savā kabatā, ja nupat viņiem tieši sejā būs eksplodējušas pusdienas.

- Ilgi gan bija jāgaida, - Enohs kurnēja. - Tagad izlaid mūs laukā no šejienes!

Tomēr, pirms Milards paspēja ielikt atslēgu slēdzenē, čigānzēns pielēca kājās un kliedza: - Palīgā! Viņi mēģina bēgt!

Puika bija visu dzirdējis, tikai sprādziena izraisītajā jezgā neviens nepievērsa viņa kliegšanai uzmanību.

Milards pagrieza slēdzenē iebāzto atslēgu. Durvis nevērās.

- Sasodīts! - neredzamais zēns iesaucās. - Laikam būšu nospēris nepareizo atslēgu...

- Palīgā! - čigānzēns kliedza un rādīja uz vietu, no kurienes skanēja Milarda balss. - Spoks!

- Vai kāds, lūdzu, varētu viņu apklusināt? - Enohs teica.

Bronvīne pieslējās kājās un pabāza roku starp restēm, lai

sagrābtu puiku, tad parāva to gaisā un pievilka pie krātiņa sienas.

- Paaaalīīīgāāā! - viņš spiedza. - Viņi dabūjuši aaa...

Bronvīne šāva plaukstu priekšā zēna mutei, bet mazliet nokavēja. - Galbi! - atskanēja sievietes balss. - Mežoņi, laidiet viņu vaļā!

Tā mēs acumirklī, paši to negribot, bijām saņēmuši ķīlnieku. Čigānu vīri metās pie mums, dunčiem gailot vārajā gaismā.

- Ko jūs darāt! - sauca Milards. - Laidiet to puiku vaļā, pirms viņi mūs nogalinās!

- Nē, nelaidīsim! - Emma iebilda un tad skaļi iekliedzās: - Laidiet mūs laukā, vai arī zēns mirs!

Čigāni mūs ielenca, draudīgi kliedzot: - Ja puikam kaut pirkstu piedursiet, - brēca barvedis, - es pats savām rokām novilkšu ādu pār acīm ikvienam no jums!

- Atkāpieties! - Emma bija nelokāma. - Tikai ļaujiet mums iet, un mēs nevienam pāri nedarīsim!

Viens no vīriem metās pie būra, un Emma instinktīvi izšāva viņa virzienā uguni. Pūlis noelsās, un vīrietis apstājās kā zemē iemiets.

- Kāpēc tu tā darīji? - Enohs nošņācās. - Viņi mūs pakārs kā raganas!

- Es sadedzināšu pirmo, kas to mēģinās! - Emma kliedza un papleta plaukstas, lai ugunīgā lode kļūtu vēl lielāka. - Lai notiek, parādīsim, ar ko viņiem ir darīšana!