Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Es atskatījos uz meiteni, kura pieprata telekinēzi un kura aiz rokām vilka sev līdzi abus brāļus, kas nepārstāja klakšķināt mēli. Man gribējās ieteikt viņai palaist balodi vaļā, lai mēs varētu tam sekot. Bet kāda gan tobrīd būtu nozīme tam, ja mēs atrastu mis Paceplīti, kad tukšpauri mina mums uz papēžiem? Mēs sastaptu imbrīni tikai uz mirkli, pirms tiktu nogalināti pie viņas namdurvīm, un tā mēs tikai pakļautu briesmām arī viņas dzīvību. Nē, vispirms mums bija jātiek vaļā no tukšpauriem. Vai - vēl labāk - tie jānogalina.

Kāds vīrietis metāla ķiverē pabāza galvu pa durvīm un uzsauca: - Es jums ieteiktu paslēpties! - Tad galva atkal nozuda.

Tā gan, es nospriedu, tikai kur? Ja nu mēs atrastu patvērumu apkārt valdošajās krāsmatās un haosā un, ņemot vērā vispārējo troksni un sprādzienus, kas piesaista uzmanību, tukšpauri padrāztos mums garām... Bet tie joprojām mums mina uz papēžiem, un pēdas bija pārlieku svaigas. Es nobrīdināju savus draugus nelikt lietā brīnumainās spējas, lai kas arī notiktu, un mēs abi ar Emmu zigzaga pārskrējieniem vedām tos uz priekšu pa ielām, cerot nojaukt pēdas.

Es gan joprojām jutu briesmoņu tuvošanos. Tagad tie bija nonākuši klajā laukā, prom no katedrāles, un metās mums pakaļ neredzami visiem, izņemot mani. Es pat nebiju pārliecināts, vai spēšu tos tumsā saskatīt - ēnu radījumus ēnu pilsētā.

Mēs skrējām tik ilgi, līdz manas plaušas neciešami svila. Olīvija vairs nespēja turēt mums līdzi, un Bronvīnei nācās paņemt viņu uz rokām. Viscaur ielu garumā kā acis bez plakstiņiem uz mums noraudzījās aptumšoti logi. Mēs paskrējām garām sagrautai bibliotēkai, kur dega papīri un gaisā virmoja pelni. Cauri sabombardētai kapsētai, kur sen apglabāto londoniešu mirstīgās atliekas bija izsvaidītas pa koku zariem un uzsmaidīja mums, satrūdējušu izejamo drēbju piesegtas. Vietā, kur agrāk atradās bērnu rotaļlaukums, tagad vīdēja krāteris ar mezglā savītām šūpolēm. Neaptveramās šausmas tikai pieņēmās spēkā, bumbvedēji šur un tur meta pār zemi gaismas kūļus, kā ieslēguši tūkstošiem tīru un spožu zibspuldžu. It kā gribētu teikt: Skatieties! Skatieties, ko esam izdarījuši!

Nakts murgi īstenojās dzīvē. Pilnībā. Tāpat kā paši tukšpauri.

Neskaties, neskaties, neskaties...

Es apskaudu neredzīgos brāļus, kas meklēja ceļu, vadoties pēc žēlsirdīgas un no sīkumiem brīvas topogrāfijas; viņiem pasaule bija vien karkass. Man pazibēja doma: nez kādus sapņus brāļi redz un vai viņi vispār mēdz sapņot?

Emma skrēja man blakus, garajam, putekļu klātajam mētelim plīvojot aiz muguras. - Visi ir pārguruši, - viņa teica. - Ilgi mēs vairs nevaram tā turpināt!

Viņai bija taisnība. Pat visstiprākie no mums tik tikko vilka kājas; drīz vien tukšpauri mūs panāks, un mums nāksies stāties tiem pretī ielas vidū. Tas nozīmēs asinspirti. Mums bija jāatrod patvērums.

Es nopētīju ēku rindu. Ņemot vērā, ka bumbvedēju pilotiem būtu daudz vieglāk trāpīt pa jauki izgaismotu māju, nevis kārtējo tumsas ieskauto plankumu, visas mājas bija aptumšotas, ikviena laterna pie lieveņa izslēgta, katrs logs aizklāts. Tukša māja mums būtu visdrošākais patvērums, bet bija neiespējami pateikt, kura no aptumšotajām ēkām ir apdzīvota un kura nav. Mums nācās izvēlēties uz labu laimi.

Es visus apturēju ielas vidū.

- Kas tev prātā? - Emma iesaucās un elsdama kampa pēc gaisa. - Vai tu esi jucis?

- Varbūt, - es atbildēju, tad sagrābu Horāciju, norādīju uz māju rindu pusi un teicu: - Izvēlies!

- Ko? - zēns nesaprata. - Kāpēc es?

- Tāpēc, ka es vairāk uzticos taviem nejaušajiem minējumiem, nevis saviem.

- Bet es neko neesmu par to sapņojis! - viņš turējās pretī.

- Varbūt sapņoji, tikai to neatceries, - es teicu. - Izvēlies!

Sapratis, ka izvairīties neizdosies, Horācijs smagi norija

siekalas, uz sekundi pievēra acis, tad pagriezās un parādīja uz māju, kas atradās mums aiz muguras. - Tā.

- Kāpēc tieši tā? - es gribēju noskaidrot.

- Tāpēc, ka tu liki man izvēlēties! - Horācijs nikni atcirta.

Ar to arī bija jāsamierinās.

Centrālās ieejas durvis bija aizslēgtas. Nu un? Bronvīne norāva rokturi un nometa zemē, un durvis pašas čikstot atvērās. Mēs iebrukām tumšā priekšnamā, kur pie sienām karājās ģimenes fotogrāfijas. Sejas gan nebija iespējams saskatīt. Bronvīne aizvēra durvis un aizbīdīja tām priekšā vestibilā atrastu galdu.

- Kas tur ir? - no iekštelpām atskanēja balss.

Sasodīts! Mēs nebijām vieni. - Tev bija jāizvēlas tukša māja. - es pārmetu Horācijam.

- Es tev iesitīšu, un ļoti stipri, - Horācijs noburkšķēja.

Vairs nebija laika izvēlēties citu māju. Mums nekas neatlika

kā stādīties priekšā tiem, kas jau bija priekšā, un cerēt uz viņu draudzīgo attieksmi.

- Kas tur ir?! - balss kļuva kategoriska.

- Mēs neesam ne zagļi, ne vācieši vai kas tamlīdzīgs! -Emma sacīja. - Tikai slēpjamies no bumbām!

Atbildes nebija.

- Palieciet, kur esat, - Emma pavēlēja pārējiem un vilka mani sev līdzi pa vestibilu. - Mēs ejam sasveicināties! - viņa skaļi un draudzīgi sauca. - Lūdzu, nešaujiet!