Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Aizgājuši līdz vestibila galam, mēs nogriezāmies ap stūri un tur durvīs ieraudzījām kādu meiteni. Vienā rokā viņa turēja patumšu lukturi un otrā - papīra nazi; viņas skarbās, melnās acis nervozi šaudījās no Emmas uz mani. - Te nav nekā vērtīga! - viņa paziņoja. - Māja jau ir izlaupīta.

- Es jau jums teicu, ka mēs neesam zagļi! - Emma aizvainota atkārtoja.

- Un es jums teicu, lai taisāties, ka tiekat! Ja neiesiet prom, es kliegšu, un... un atskries mans tēvs ar... savām šautenēm un visko citu!

Meitene radīja vienlaikus bērnišķīga un priekšlaicīgi pieauguša cilvēka iespaidu. Viņas mati bija īsi apgriezti, un mazām meitenēm raksturīgās kleitiņas priekšu rotāja lielu, baltu pogu rinda, bet nesatricināmā sejas izteiksme darīja viņu vecāku, dzīves apbružātu, lai gan viņai bija vien gadi divpadsmit trīspadsmit.

- Tikai, lūdzu, nekliedz! - es ierunājos. Mani satrauca nevis meitenes droši vien izdomātais tēvs, bet gan citi, kas varētu ierasties.

Un tad meitenei aiz muguras - no istabas, ko viņa tik rūpīgi piesedza, - atskanēja sīka balstiņa. - Sema, kas tur ir?

Meitenes seja apjukumā saduga. - Tikai kaut kādi bērni, -viņa atbildēja. - Es taču tevi lūdzu - turi muti, Esme!

- Vai viņi ir labi? Es gribu viņus redzēt!

- Viņi jau iet prom.

- Mūsu ir daudz, bet jūs - tikai divas, - Emma it kā starp citu piezīmēja. - Mēs te kādu brīdi paliksim, un tā tas notiks. Jūs nekliegsiet, un mēs neko nezagsim.

Meitenes acīs iemirdzējās niknums, bet tad apdzisa. Viņa saprata, ka ir zaudējusi. - Labi, - Sema bija ar mieru, - bet tikai pamēģiniet mums piedurt pirkstu, un es kliegšu un iegrūdīšu jums vēderā šo te! - Viņa vārgi padraudēja ar papīra nazi, tad nolaida roku gar sāniem.

- Sarunāts, - es piebildu.

- Sema? - balstiņa neatlaidās. - Kas tur notiek?

Meitene, vārdā Sema, negribīgi pagāja malā, un mēs ieraudzījām vannas istabu, kurā dejoja svecīšu liesmas. Tur atradās izlietne, tualetes pods un vanna, bet tajā - maza, varbūt gadus piecus veca meitenīte. Viņa ieinteresēti vērās uz mums pāri vannas malai. - Tā ir mana māsa Esme, - sacīja Sema.

- Sveiki! - Esme teica, pavicinādama gumijas pīlīti. - Tiem, kas noslēpušies vannā, bumbas nevar trāpīt. Vai tad jūs to nezinājāt?

- Es - ne, - Emma atbildēja.

- Tā ir viņas drošā vietiņa, - Sema nočukstēja. - Šeit mēs pārlaižam katru gaisa uzbrukumu.

- Vai tad patvertnē nebūtu drošāk? - es pavaicāju.

- Tur ir briesmīgi! - Sema paskaidroja.

Pārējiem bija apnicis gaidīt, un viņi nāca pa vestibilu uz mūsu pusi. Bronvīne pabāza galvu pa durvīm un pamāja sveicienu.

- Nāc iekšā! - Esme priecīgi aicināja.

- Tu pārlieku viegli uzticies, - Sema viņai pārmeta. - Kādu dienu tu satiksi ļaunu cilvēku, un tad nāksies nožēlot.

- Viņi nav ļauni, - Esme iebilda.

- To nevar pateikt, tikai uzmetot acis.

Tad Hjū un Horācijs pabāza galvu pa durvīm, jo gribēja zināt, ko esam satikuši, bet Olivija izlidoja starp zēnu kājām un piezemējās istabas vidū. Drīz vien jau mēs visi bijām saspiedušies vannas istabā, pat Melina un neredzīgie brāļi, kas savādi nostājās ar seju pret kaktu. Ieraugot tik daudz ļaužu, Semas ceļi saļodzījās, un viņa satriekta smagi atslīga uz tualetes poda. Viņas mazā māsiņa gan bija sajūsmā un katram ienākušajam prasīja, kā viņu sauc.

- Kur ir jūsu vecāki? - Bronvlne pajautāja.

- Tēvs karo - šauj ļaunos cilvēkus, - Esme palepojās, tad paņēma rokās iztēlotu ieroci un uzsauca: - Blaukš!

Emma pavērās uz Semu. - Tu teici, ka tavs tēvs ir augšstāvā, - viņa apņēmīgi atzīmēja.

-Jūs ielauzāties mūsu mājā, - Sema attrauca.

- Tā gan.

- Un jūsu māte? - Bronvlne gribēja zināt. - Kur ir viņa?

-Jau sen kā mirusi, - Sema atbildēja šķietami bezkaislīgi.

- Nūja, kad tēvs aizgāja karā, mūs centās aizsūtīt pie citiem radiniekiem, bet tēvamāsa, kas dzīvo Devonā, ir briesmīgi skopa un bija ar mieru ņemt tikai vienu no mums. Viņi centās mūs izšķirt, bet mēs ielēcām vilcienā un atbraucām atpakaļ.

- Un jums ir bail, ka viņi jūs atradis, ja dosieties uz patvertni, vai ne? - Emma saprata. - Un aizsūtīs prom...

Sema apstiprinoši pamāja ar galvu. - To es nepieļaušu.

- Vannā ir droši, - Esme piebilda. - Varbūt rāpieties iekšā ari jūs! Tad mēs visi būsim drošībā.

Bronvlne pielika roku pie sirds. - Paldies, mlļum, bet mēs tur nekādi nesalldlsim.

Kamēr citi runājās, es koncentrējos uz iekšējām sajūtām un centos samanīt tukšpaurus. Tie vairs neskrēja. Sajūta bija nostabilizējusies, un tas nozīmēja, ka viņi nedz tuvojas, nedz atpaliek no mums, bet, visticamāk, ošņājas kaut kur tepat tuvumā. To es uztvēru kā labu zīmi: ja viņi zinātu, kur atrodamies, uzreiz nāktu šurp. Mūsu pēdas bija atdzisušas. Atlika vien kādu bridi nebāzt degunu laukā, un pēc tam varēsim sekot balodim, kas mūs aizvedis pie mis Paceplītes.