Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Enohs nogrozīja galvu. - Lūdzu, kāds aizvediet viņu no turienes! Mums vēl jāatrod imbrine.

- Šurp! - Bronvine kliedza jau skaļāk. - Es dzirdēju vienu no māsām!

Emma pavērās uz mani. - Paga! Ko viņa nupat teica?

Un tad mēs visi metāmies pie Bronvlnes.

Mazāko meitenīti mēs atradām zem sagruvušu griestu plāksnes. Tā bija nokritusi tieši pāri vannai, to sabojājot, bet nesaspiežot. Zem tās atradās Esme - slapja, netīra un savainota, bet dzīva. Vanna bija viņu paglābusi, gluži kā māsa bija solījusi.

Bronvine pacēla plāksni tik daudz, lai Emma pasniegtos un izvilktu Esmi laukā. Trīcošā meitenīte piekļāvās Emmai un sāka raudāt. - Kur mana māsa? Kur ir Sema?

- Mieru, mazulīt, mieru, - Emma šūpodama viņu mierināja. - Mēs vedīsim tevi uz slimnīcu. Sema atbrauks vēlāk. - Tie protams, bija meli, un es redzēju, kā Emmai sāp sirds, tos sakot. Tas, ka mēs un mazā meitenīte bijām izdzīvojuši, jau bija divi brīnumi vienā dienā. Gaidīt trešo būtu alkatīgi.

Bet tad notika ari trešais brīnums vai kas tamlīdzīgs - atsaucās vecākā māsa.

- Esme, es esmu šeit! - balss skanēja no augšas.

- Sema! - mazā meitenīte kliedza, un mēs visi pavērāmies uz griestiem.

Sema karājās pie kāda spāru baļķa. Koka gabals bija aizlūzis un svērās lejup četrdesmit piecu grādu leņķī. Sema turējās tuvāk apakšgalam, tomēr pārlieku augstu tvērienam.

- Lec zemē! - Emma teica. - Mēs tevi noķersim.

- Nevaru!

Ieskatījies vērīgāk, es pamanīju, kas nelaiž meiteni vaļā, un gandrīz paģību.

Semas kājas un rokas bija brīvas. Viņa karājās nevis pie baļķa, bet gan uz tā. Koks bija izdūries cauri meitenes ķermenim. Un tomēr viņa bija pie skaidras samaņas un dzīvi vērās uz mūsu pusi.

- Šķiet, ka esmu iestrēgusi, - viņa mierīgi secināja.

Biju pārliecināts, ka Sema kuru katru bridi nomirs. Viņa bija šokā, tāpēc nejuta sāpes, bet pavisam drīz adrenalīns pārstās šļākties pa asinsvadiem, tad viņa zaudēs samaņu un mirs.

- Lūdzu, noceliet manu māsu lejā! - Esme iesaucās.

Bronvine devās pakaļ Semai. Viņa uzrāpās pa sadragātajām

kāpnēm līdz nopostītajiem griestiem, tad pasniedzās, lai satvertu baļķi. Bronvine rāva vairākas reizes un, pielikusi lielus spēkus, tomēr spēja pavilkt baļķi zemāk, tā ka nolauztais gals gandrīz skāra apakšā esošos bruģakmeņus. Tas ļāva Enoham un Hjū aizsniegties līdz Semas kājām un ļoti maigi atbrīvot meiteni, līdz viņa ar mīkstu blīkšķi nolaidās uz kājām.

Sema bez entuziasma nopētīja caurumu sev krūtīs. Tā diametrs sasniedza gandrīz sešas collas, un atvere bija ideāli apaļa, gluži kā baļķis, kas bija izdūries meitenei cauri, tomēr šķita, ka tas viņu īpaši nesatrauc.

Esme izrāvās no Emmas skavām un metās pie māsas.

- Sema! - viņa apvija rokas ap savainotās meitenes vidukli.

- Paldies Dievam, ar tevi viss ir kārtībā!

- Es gan tā neteiktu, - ierunājās Olīvija. - Man nemaz nešķiet, ka ar viņu viss būtu kārtībā!

Tomēr Sema bažījās tikai par Esmi, nevis par sevi. Tikusi vaļā no pildījuma, viņa metās zemē un pacēla mazulīti sev virs galvas, lai apskatītu visus tās nobrāzumus un brūces. - Saki, kur tev sāp! - meitene neatlaidās.

- Man ausīs zvana. Un ceļi ir nobrāzti. Vēl man gruzis trāpīja acī...

Un tad Esme sāka trīsēt un raudāt, jo nupat atgriezās piedzīvotais šoks. Sema cieši piekļāva māsiņu sev klāt un čukstēja: - Viss būs labi, viss būs labi...

Semas organisma normālai darbībai nebija nekāda loģiska pamata. Vēl dīvaināk šķita tas, ka viņas brūce pat neasiņoja. No tās arī nekarājās nekādas miesas vai ādas skrandiņas, kā varētu gaidīt, ja esi skatījies šausmu filmas. Gluži pretēji -Sema no skata atgādināja papīra lelli, kurai uzbrucis milzīgs caurumotājs.

Lai gan mēs nevarējām vien sagaidīt skaidrojumu, ļāvām abām meitenēm brīdi pabūt divatā un taktiski vērojām viņas no pieklājīga attāluma.

Tomēr Enohs nebija tik iejūtīgs. - Atvainojiet, - viņš ielauzās māsu divvientulībā, - bet vai tu, lūdzu, nepaskaidrotu, kā tas iespējams, ka esi dzīva?

- Nekā īpaša, - Sema attrauca. - Mana kleita gan laikam ir lupatās.

- Nekā īpaša?! - Enohs iesaucās. - Es tev redzu cauri!

- Nedaudz kņud, - vecākā māsa atzina, - bet pēc dienas vai divām jau būs aizvilcies ciet. Tā parasti notiek.

Enohs smējās kā plānprātīgs. - Tā parasti notiek?

- Viņa ir mūsējā, - es secināju.

Mums radās jautājumi. Daudz jautājumu. Kad Esmes asaras jau sāka apžūt, mēs saņēmām drosmi un tos uzdevām.

Vai Sema pati saprata, ka ir īpatne?

Viņa zināja, ka ir atšķirīga, vismaz pati tā teica, bet ne reizi nebija dzirdējusi terminu īpatnis.

Vai viņa jebkad bija dzīvojusi cilpā?

Nebija vis (- Kas tā tāda?), tātad meitene bija tieši tik veca, cik izskatījās. Divpadsmit, viņa teica.

Vai neviena imbrlne nebija ieradusies viņai pakaļ?

- Reiz kāda bija atnākusi, - Sema atcerējās. - Es redzēju ari citus sev līdzīgus, bet, pievienojoties viņiem, man būtu jāšķiras no Esmes.

- Vai Esme neko... tādu neprot? - es vaicāju.

- Es varu noskaitīt no simta atpakaļ piles balsi, - Esme šņaukādamās pieteicās un sāka pēkšķēt: - Simts, deviņdesmit deviņi, deviņdesmit astoņi...