Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Pirms Esme tika tālāk, viņu pārtrauca spalgas sirēnas skaņas strauja tuvošanās. Ielā iegriezās ātrā palīdzība un izslēgtām ugunim brauca uz mūsu pusi, vadoties tikai pēc šauriem gaismas kūlīšiem. Apstājusies pavisam netālu, tā izslēdza sirēnu, un uz ielas izkāpa šoferis.

- Vai ir kāds ievainotais? - viņš jautāja, skriedams pie mums. Šoferis bija ģērbies pelēkā, saņurcītā formas tērpā ar sabuktētu metāla ķiveri, un, lai gan viņš šķita enerģijas pilns, vīrieša seja bija izvārgusi kā pēc vairākām negulētām naktīm.

Šoferis pamanīja caurumu Semas krūtīs un pussoli apstājās kā iemiets. - Svētās šausmas!

Sema piecēlās kājās un sacīja: - Nudien, tas nav nekas īpašs! Es jūtos labi! - Un, lai parādītu, cik labi viņai klājas, meitene vairākas reizes iebāza dūri caurumā un izvilka ārā, kā ari palēkāja, virzot pēdas plati un kopā.

Mediķis paģība.

- Hm, - Hjū novilka un ar kāju pabakstīja pakritušo. - Varētu domāt, ka šie viri ir taisīti no izturīgāka materiāla.

- Ņemot vērā, ka viņš acīm redzami nav piemērots savam uzdevumam, es lieku priekšā aizņemties viņa ātrās palīdzības mašīnu, - Enohs ierosināja. - Mums nav ne jausmas, kur tas putns mūs šajā pilsētā aizvedis. Godīgi sakot, varētu paiet visa nakts, līdz mēs, ejot kājām, nonāksim pie mis Paceplītes.

Horācijs, kurš līdz šim bija sēdējis uz kāda koka gabala, pielēca kājās. - Tā ir kolosāla ideja! - viņš atzina.

- Tā ir peļama ideja! - Bronvlne nepiekrita. - Nedrīkst zagt ātro palīdzību, tā ir vajadzīga ievainotajiem!

- Mēs ari esam ievainotie, - Horācijs sāka īdēt. - Mums tā ir vajadzīga!

- Diez vai tas ir viens un tas pats!

- Svētā Bronvlne! - Enohs sarkastiski iesaucās. - Vai tev tik ļoti rūp normālo labsajūta, ka esi ar mieru riskēt ar mis Peregrines dzīvību, lai aizstāvētu dažus viņējos? Pat tūkstotis viņu nav vienas imbrines vērts! Vai viena no mums, ja reiz par to runājam!

Bronvlne noelsās. - Kā tu uzdrošinies teikt ko tādu, dzirdot...

Sema cēli piesoļoja pie Enoha, un viņas sejā nebija ne miņas no jokiem. - Paklau, puika, - viņa iesāka, - ja tu gribi teikt, ka manas māsas dzīvībai jau atkal nav vērtības, es tev sitīšu!

- Nomierinies, es nerunāju par tavu māsu. Es tikai gribēju teikt, ka...

- Es labi zinu, ko tu gribēji teikt. Un es tev sitīšu, ja tu vēlreiz to atkārtosi.

- Man žēl, ka esmu aizvainojis tavu smalko jūtīgumu, -Enohs sacīja, balsij niknumā kļūstot aizvien spiedzīgākai, - bet jums nekad nav bijusi imbrine un jūs nekad neesat dzīvojušas cilpā, tāpēc droši vien nespēsiet saprast, ka tas, kas šobrīd notiek, strikti runājot, nav īstenība. Tā ir pagātne. Ikviena parastā cilvēka dzīve šajā pilsētā jau ir izdzīvota. Viņu liktenis ir izlemts, lai cik ātrās palīdzības mašīnu mēs nolaupītu! Tāpēc tam, nolādēts, nav nekādas nozīmes, tā, lūk.

Nedaudz apjukusi Sema nebilda ne vārda, tikai turpināja vērst uz Enohu naidīgus skatienus.

- Pat ja tā būtu, - Bronvīne nenocietās, - nav pareizi likt cilvēkiem nevajadzīgi ciest. Mēs nedrīkstam nolaupīt ātro palīdzību!

- Lai cik labi izklausītos tas, ko tu saki, padomā par mis Peregrini! - Milards iejaucās. - Viņai nav atlicis vairāk kā viena diena.

Mūsu bariņš bija sadalījies līdzīgās daļās: vieni bija par mašīnas aizņemšanos, otri - par iešanu kājām, tāpēc nolēmām balsot. Es pats biju pret ātrās palīdzības izmantošanu, bet galvenokārt tāpēc, ka ceļi bija sprādzienos izārdīti un es nesapratu, kā mēs varētu ar to pabraukt.

Emma vadīja balsošanu. - Kurš par ātrās palīdzības aizņemšanos? - viņa jautāja.

Pacēlās dažas rokas.

- Un pret?

Pēkšņi no mediķu mašīnas atskanēja skaļš blīkšķis. Mēs visi pagriezāmies un ieraudzījām mis Peregrini atkāpjamies no auto; tikmēr viena riepa izlaida gaisu. Mūsu imbrīne bija balsojusi ar knābi, ietriecot to ātrās palīdzības riepā. Tagad mašīnu nevarēja izmantot neviens - ne mēs, ne ievainotie - un nebija nekādas jēgas strīdēties un uzkavēties vēl ilgāk.

- Nu viss ir kļuvis vienkāršāk, - piezīmēja Milards. - Iesim kājām.

- Mis Peregrine! - Bronvīne iesaucās. - Kāpēc jūs tā?

Ignorēdama Bronvīnes sašutumu, mis Peregrine aizlēkšoja

līdz Melīnai, pavērās augšup uz balodi, kas tupēja meitenei uz pleca, un ieķērcās. Atbilde bija skaidra: Mums laiks iet!

Kas cits mums atlika? Mēs zaudējām laiku.

- Nāciet mums līdzi, - Emma aicināja Semu. - Ja pasaulē vispār ir cik necik taisnīguma, mēs nonāksim drošībā, vēl pirms nakts būs galā.

- Es jums jau teicu, ka nepametīšu savu māsu! - Sema atbildēja. -Jūs taču dodaties uz vietu, kur viņai nav lemts spert kāju, vai ne?

- Es... es nezinu, - Emma minstinājās. - Iespējams...

- Man vienalga, lai kā tas būtu, - Sema ledaini attrauca.

- Pēc tā, ko nupat redzēju, es nebūtu ar mieru kopā ar jums pat pāriet ielu.

Emma, mazliet nobālējusi, atkāpās. Viņa klusā balstiņā jautāja: - Kāpēc?

- Pat ja tādi izraidītie un apspiestie kā jūs nav spējīgi just līdzcietību pret citiem, - viņa skaidroja, - tad šai pasaulei nav cerību. - Sema aizgriezās un nesa Esmi uz ātrās palīdzības pusi.