Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Apdulluši atrāvāmies no sienas. Nu jau sliedes un gultņi mums zem kājām bija jauni, kā nupat ierīkoti. Urīna smaka tunelī bija nedaudz mazinājusies. Spuldzes pie sienām dega spožāk un drīzāk mirgoja nekā spīdēja pastāvīgi. Jo tās vairs nebija elektriskās spuldzes, bet gan gāzes laternas.

- Kas tas bija, kas nupat notika? - es nočukstēju.

- Mēs iegājām cilpā, - Emma paskaidroja. - Bet kas tā bija par gaismu? Nekad iepriekš nebiju neko līdzīgu redzējusi.

- Katrai cilpai raksturīgas savas dīvainības, - Milards piezīmēja.

- Vai kādam ir nojausma, kur mēs atrodamies? - es pavaicāju.

- Pieļauju, ka deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, - Milards turpināja. - Līdz 1863. gadam metro sistēmas Londonā nemaz nebija.

Un tad mums aiz muguras parādījās jauna gaisma, un šo jau pavadīja karsta gaisa plūsma un pērkondimdoša rēkoņa.

- Vilciens! - Emma atkal iesaucās, un šoreiz viņa nekļūdījās. Mēs steigšus piekļāvāmies pie sienas, vilciens padrāzās mums garām ar apdullinošu troksni, gaismu un smacējošu smārdu. Vilciens drīzāk atgādināja miniatūru lokomotīvi, nevis mūsdienīgu metro sastāvu. Tam bija pat apkalpes vagons, no kura uz mums blenza pārsteigts vīrietis ar melnu bārdu un nespodru laternu rokā, līdz vilciens nozuda aiz nākamā līkuma.

Hjū cepure tika norauta no galvas un saplēsta. Viņš devās to pacelt, ieraudzīja postījumus un dusmīgs aizmeta cepuri.

- Man šī cilpa ir vienaldzīga, - viņš izspēra. - Mēs te esam sabijuši vien sekundes desmit, un tā jau ir mēģinājusi mūs nogalināt. Darīsim, kas mums jādara, un nevilksim garumā.

- Nekādi nevaru nepiekrist, - Enohs piebilda.

Balodis vedināja mūs tālāk pa sliedēm. Pēc minūtēm desmit tas gaisā apstājās un vilka mūs uz šķietami līdzenas sienas

pusi. Mēs nesapratām šādas rīcības iemeslu, pirms es pavēros augšup un pamanīju pie pašiem griestiem, pēdas divdesmit mums virs galvas, apslēptas durvis. Tā kā neredzējām citu ceļu, kā līdz tām nokļūt, Olīvija novilka kurpes un uzlidoja gaisā, lai apskatītu tuvāk. - Tās ir aizslēgtas, - viņa paziņoja. - Ar kombināciju slēdzeni.

Durvju apakšējā stūrī bija izurbināts aprūsējis baloža lieluma caurums, bet mums tas nekādi nevarēja līdzēt - bija jāzina skaitļu kombinācija.

- Vai kādam ir nojausma, kāda tā varētu būt? - Emma jautāja ikvienam.

Visi viņai atbildēja vien ar plecu raustīšanu un tukšiem skatieniem.

- Ne mazākās, - Milards atzina.

- Tad nāksies minēt, - Emma teica.

- Varbūt mans dzimšanas datums, - ierosināja Enohs. - Pamēģini tris-divpadsmit-deviņdesmit divi.

- Kāpēc gan kādam būtu jāzina tavs dzimšanas datums? -skeptiski izmeta Hjū.

Enohs novaikstījās. - Tomēr pamēģini.

Olīvija grozīja ciparu cilindrus šurpu turpu, tad centās atvērt atslēgu. - Piedod, Enoh!

- Varbūt mūsu cilpas datums? - piedāvāja Horācijs. - De-viņi-trīs-četrdesmit.

Ari tas nederēja.

- Tas nebūs nekas tik vienkāršs kā datums, ko varētu uzminēt, - Milards secināja. - Tad jau atslēgas likšanai nebūtu nekādas jēgas.

Olīvija sāka izmēģināt nejaušas ciparu kombinācijas. Mēs stāvējām un vērojām, un ar katru neveiksmīgo mēģinājumu mūsu izmisums pieņēmās spēkā. Tikmēr mis Peregrine klusi izlavījās no Bronvīnes azotes un aizlēkšoja līdz balodim, kas gāzelējās saites galā, knābādams zemi. Ieraudzījis mis Pere-grīni, tas mēģināja tikt prom, bet direktore neatkāpās ne soli, brīdinot balodi ar mazliet draudīgu ķērcienu.

Balodis sasita spārnus un uzlidoja Melīnai uz pleca, kur mis Peregrine nevarētu tikt tam klāt. Mis Peregrine stāvēja pie Melinas kājām, žēli klaigādama. Balodis kļuva pagalam nervozs.

- Mis P., ko jūs cenšaties pateikt? - Emma jautāja.

- Man šķiet, ka viņa kaut ko grib no tava putna, - es teicu Melīnai.

-Ja balodis zina ceļu, varbūt tam zināma ari ciparu kombinācijā, - Milards pieļāva.

Mis Peregrine pagriezās pret viņu un ieķērcās, tad atkal pavērās uz balodi un iebrēcās vēl skaļāk. Balodis mēģināja paslēpties aiz Melinas kakla.

- Varbūt balodis zina kombināciju, bet neprot mums to pateikt, - Bronvine ieminējās. - Toties spēj to atklāt mis Peregri-nei, jo viņi abi runā putnu valodā, un tad mis Peregrine varētu to pateikt mums.

- Pasaki savam balodim, lai tas parunā ar mūsu putnu, -Enohs uzstāja.

- Jūsējais ir divtik liels kā Vinnija un ar trim asiem ieročiem, - Melīna iebilda un soli atkāpās. - Vinnijai ir bail, un es nevaru viņai to pārmest.

- Tai ne no kā nav jābaidās, - Emma paskaidroja. - Mis P. nekādā gadījumā nedarītu pāri nevienam putnam. Tas neatbilst imbrines baušļiem.

Melinas acis iepletās, tad atkal piemiedzās. - Vai tas putns ir imbrīne?

- Tā ir mūsu direktore! - Bronvine iesaucās. - Alma Le Feja Peregrine.

-Jums gan netrūkst noslēpumu! - Melīna norūca un tad ne īpaši labvēlīgi iesmējās. - Ja jums ir pašiem sava imbrīne, tad kam jums vajadzīga vēl viena?

- Tas ir garš stāsts, - Milards atbildēja. - Patlaban pietiks ar to, ka mūsu imbrinei nepieciešama palīdzība, ko spēj sniegt tikai cita imbrīne.

- Vienkārši noliec to sasodīto putnu zemē, lai mis P. var ar to parunāt! - Enohs uzkliedza.