Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Visbeidzot Melīna negribīgi piekāpās. - Nāc nu, Vinnij, esi laba meitene! - Viņa nocēla balodi no pleca, lēni nolika zemē un pieturēja saiti ar pēdu, lai tas neaizlaistos prom.

Mēs visi sanācām bariņā, lai pavērotu mis Peregrines un baloža satikšanos. Tas centās izrauties, bet striķis nelaida. Mis Peregrine nostājās pretī Vinnijai, čivināja un klabināja knābi. Tas atgādināja nopratināšanu. Balodis paslēpa galvu zem spārna un sāka drebēt.

Tad mis Peregrine ieknāba tam galvā.

- Kas notiek? - Melīna iekliedzās. - Izbeidz!

Balodis joprojām nebāza knābi laukā un neatbildēja, tāpēc mis Peregrine ieknāba vēlreiz un jau stiprāk.

- Diezgan! - Melīna paziņoja un, pacēlusi pēdu no saites, noliecās, lai paņemtu balodi. Tomēr viņa vēl nebija paspējusi pieskarties putnam, kad mis Peregrine veikli saķēra pavadu nagos, iecirta knābi baloža tievajā kājā un lēkšoja prom, velkot sev līdzi spiedzošo nastu, kas kuļāja spārnus.

- Tūlīt pat lido atpakaļ! - pārbiedētā Melīna nikni kliedza un bija jau gatava mesties pakaļ putniem, kad Bronvine satvēra viņas rokas.

- Pagaidi! Es esmu pārliecināta, ka mis Peregrine zina, ko dara...

Mis Peregrine apstājās nedaudz tālāk uz ceļa, kur neviens putnus vairs nevarēja sasniegt. Balodis viņas knābī spirinājās, un Melīna tikpat bezcerīgi pretojās Bronvīnei. Šķita, ka mis Peregrine nogaida, līdz balodis piekusīs un padosies, tomēr pēkšņi viņas pacietībai pienāca gals un viņa sāka griezt putnu aiz kājas sev ap galvu.

- Mis R, lūdzu! - Olīvija iekliedzās. - Jūs to nogalināsiet!

Es jau pats biju gatavs mesties klāt un visu pārtraukt, bet

putni bija pārvērtušies nagu un knābju murckulī un nelaida sev klāt nevienu, kas tos varētu izšķirt. Mēs sākām kliegt un lūgt mis Peregrīni, lai apstājas.

Visbeidzot tā arī notika. Balodis izkrita viņai no mutes un nedroši nostājās uz kājām, pārlieku šokēts, lai spētu pacelties

spārnos. Mis Peregrine joprojām ņurdēja uz putnu tāpat kā līdz šim, un šoreiz tas kaut ko nočiepstēja pretī. Tad mis Peregrine trīsreiz uzsita ar knābi pa zemi, tad desmit reizes un beigu beigās - piecas.

Trīs-desmit-pieci. Olīvija izmēģināja šo kombināciju. Atslēga atsprāga vaļā, durvis atvērās uz iekšpusi, un gar sienu līdz pat grīdai izritinājās virvju kāpnes.

Mis Peregrines nopratināšanas metodes bija izrādījušās iedarbīgas. Viņa bija izdarījusi visu, lai mums palīdzētu, un tādēļ mēs būtu izlikušies nemanām viņas uzvedību, ja vien nesekotu turpmākā rīcība. Mis Peregrine atkal sagrāba apdullušo putnu aiz kājas un it kā aiz spītības stipri trieca pret sienu.

Šausmās mēs kori iekliedzāmies. Es biju tik šokēts, ka nespēju parunāt.

Melīna izrāvās no Bronvīnes tvēriena un metās pie baloža. Tas ļengani nokarājās no meitenes plaukstas - kakls bija lauzts.

- Ak manu putniņ, tā viņu nogalināja! - Bronvīne iekliedzās.

- Pēc visa, ko pieredzējām, lai to noķertu, - žēlojās Hjū. - Un ko nu?

- Es tūlīt sašķaidīšu jūsu imbrinei galvu! - Melīna iebrēcās, no niknuma zaudējusi savaldību.

Bronvīne atkal sagrāba meitenes rokas. - Nē, tā nenotiks! Izbeidz!

- Tā jūsu imbrīne ir mežone! Ja viņa tā uzvedas, mēs labāk iesim pie nebūtnēm!

- Ņem savus vārdus atpakaļ! - Hjū uzkliedza.

- Neņemšu!

Sekoja vēl skarbāki vārdi no abām pusēm. Tik tikko izvairījāmies no kautiņa. Bronvīne turēja Melīnu, bet mēs ar Emmu -Hjū, līdz viņu dusmas atslāba, vietā atstājot vien rūgtumu.

Neviens nespēja pa īstam noticēt tam, ko mis Peregrine bija izdarījusi.

- Un kas tur liels? - Enohs norūca. - Tas bija tikai stulbs balodis.

- Nē, nebija vis, - Emma atcirta, veltot pārmetumus tieši mis Peregrīnei. - Putns bija tuvs mis Paceplītes draugs. Tas bija simtiem gadu vecs. Par to ir rakstīts Pasakās. Un tagad tas ir miris.

- Noslepkavots, - Melīna piebilda un nospļāvās zemē. - To sauc par nogalināšanu bez iemesla.

Mis Peregrine padzenāja sev padusē blusu, it kā nekas nebūtu noticis - it kā viņa nebūtu dzirdējusi neko no sacītā.

- Viņā ir iemiesojies nelabais, - Olivija norādīja. - Tas nemaz neatgādina mis Peregrini.

- Viņa pārvēršas, aizvien vairāk līdzinās dzīvniekam, - ierunājās Hjū.

- Ceru, ka viņā vēl ir palicis kaut kas cilvēcīgs, ko glābt, -Milards drūmi norūca.

Mēs cerējām uz to pašu.

No tuneļa izgājām, iegrimuši katrs savās rūpju pilnajās pārdomās.

Aiz durvīm sākās gaitenis, kas veda līdz kāpnēm, aiz kurām stiepās jau cits gaitenis un vēl vienas durvis; aiz tām pavērās saules pielieta istaba, līdz pat griestiem piebāzta ar drēbēm. Ar apģērba gabaliem bija pilni skapji un kumodes. Tur atradās ari pāris koka aizslietņu, aiz kuriem pārģērbties, daži spoguļi un darba virsma, nokrauta ar šujmašīnām un neskarta auduma baķiem. Tas bija kā veikala un darbnīcas apvienojums un sava veida paradīze Horācijam, kurš, tur nonācis, gluži vai meta kūleņus, tā ari saukdams: - Te ir paradīze!

Melīna saīgusi novērsa skatienu un nerunāja ne ar vienu.

- Kas šī ir par vietu? - es jautāju.

- Tas ir maskēšanās salons, kur īpatņiem palīdz iekļauties šis cilpas parasto iemītnieku sabiedrībā. - Milards norādīja uz ierāmētu attēlu, kurā tika rādīts, kā jāvalkā tālaika drēbes.