Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mēs pa šauru ieliņu mudžekli tuvojāmies gadatirgus reibinošajiem trokšņiem; tur no ielas tirgotāju koka ratiem glūnēja dārzeņi, noputējuši graudu maisi un tikko nokauti truši; apkārt klaiņāja bērni un izkāmējuši kaķi, veroties izsalkušām acīm, un sievietes lepnām, bet netīrām sejām tupēja renstelē un mizoja kartupeļus, veidojot uzkalniņus no aizmestajām mizām. Lai gan mēs ārkārtīgi pūlējāmies palikt nemanīti, šķita, ka ikviens sastaptais pagriezās un noskatījās mums pakaļ: kā pārdevēji un bērni, tā sievietes, kaķi un pat nokautie un aiz kājām pakarinātie truši.

Pat jaunajās, attiecīgajam laikam atbilstošajās drānās es jutos absolūti neiederīgs apkārtējā vidē. Kā nopratu, neizcel-šanās vienlīdz lielā mērā nozīmēja kā uzvedību, tā apģērbu, bet man un maniem draugiem nebija raksturīgas sakumpušas muguras un zaglīgi skatieni kā vietējiem ļaudīm. Ja turpmāk vēlēšos palikt nemanāms tikpat prasmīgi kā nebūtnes, man nāksies uzlabot aktiera prasmes.

Ar katru soli karnevāla troksnis un aromāti pieņēmās spēkā: piedegusi gaļa, grauzdēti rieksti, zirgu mēsli, cilvēku izkārnījumi un ogļu krāšņu izdalītais smārds sajaucās kopā tik šķebinoši salkanā smakā, ka gaiss šķita sabiezējis. Beigu beigās mēs nonācām plašā laukumā, kur karnevāla pasākumi sita augstu un trakulīgu vilni: cilvēku pūļi un spoži krāsotas teltis, un tik daudz darbību, ka nespēju visu uzreiz pat saskatīt. Viss, kas notika uz laukuma, - tas bija pārlieku daudz manām acīm. Tur darbojās akrobāti un virves dejotāji, nažu metēji, uguns rijēji un visdažādākie ielu artisti. Pūšļotājs no ratu pakaļas piedāvāja zāles pret visām slimībām: - Reti sastopamas sirdszāles, kas pasargā iekšas no lipīgiem parazītiem, neveselīgi mitriem apstākļiem un ļaundabīgiem kvēpiem! - Uz kaimiņu platformas tikpat iedarbīgi par uzmanības piesaistīšanu cīnījās kāds artists ar skaļu balsi, ģērbies frakā, un milzīgs aizvēsturiska paskata radījums, kura pelēcīgā āda nokarājās no kauliem veselā krunku kaskādē. Pagāja veselas desmit sekundes, ejot garām paaugstinājumam, līdz es dīvainajā būtnē atpazinu lāci. Tas bija noskūts, piesiets pie krēsla un ieģērbts sieviešu kleitā. Kad lācis izvalbīja acis, dresētājs pasmaidīja un, izlicies, it kā pasniegtu tam tēju, sāka klaigāt: - Dāmas un kungi! Atļaujiet iepazīstināt ar visdaiļāko dāmu visā Velsā! - Tā viņš izpelnījās skaļus smieklus no pūļa puses. Es gluži vai sāku cerēt, ka lācis saraus savas važas un visu acu priekšā aprīs vīrieti.

Lai pārvarētu visa šī neticamā trakuma izraisīto nelabumu, iebāzu roku kabatā un saņēmu plaukstā mobilā tālruņa ekrāna stiklu, uz mirkli pievēru acis un nočukstēju sev zem deguna: - Es ceļoju laikā. Viss notiek pa īstam. Es, Džeikobs Portmens, ceļoju laikā.

Jau tas bija pietiekami mulsinoši. Taču vēl pārsteidzošāks likās fakts, ka ceļošana laikā nebija samaitājusi manas smadzenes, ka es brīnumainā kārtā nebiju vēl pārvērties buldurējošā plānprātiņā, kas bļaustās uz ielu stūra. Cilvēka psihe izrādījās daudz elastīgāka, nekā biju iztēlojies; tā spēja izplesties un paturēt sevī dažāda rakstura pretrunas un šķietami neiespējamo. Man bija paveicies.

- Olīvij! - iesaucās Bronvīne. Pavēries augšup, es ieraudzīju, kā viņa atrauj meiteni no kāda klauna, kurš bija noliecies, lai parunātu ar mazo. - Cik reižu esmu tev teikusi: nekādā gadījumā nerunā ar parastajiem!

Mūsu bija gana daudz, lai turpmāka turēšanās kopā izrādītos apgrūtinoša, it īpaši vietā, kur notika tik daudz kas interesants - kā radīts, lai pievērstu bērnu uzmanību. Bronvīne rīkojās kā vistu māte un mūs visus sapulcināja kopā ik reizi, kad kāds bija noklīdis, lai pavērotu spilgti krāsotu vējdzirnaviņu kiosku vai verdošu ledeņu katlu. Olīvijas uzmanību bija visvieglāk novērst, un nereti šķita, ka viņa ir aizmirsusi par mums draudošajām nopietnajām briesmām. Tik daudz bērnu paturēt ierindā bija iespējams tikai tāpēc, ka tie patiesībā nemaz nebija bērni - viņos slēpās daudz vecāku cilvēku daba, kas brīdināja neļauties bērnišķīgiem kārdinājumiem. Esmu pārliecināts, ka ar īstiem bērniem tas nebūtu iespējams.

Kādu laiku mēs bezmērķīgi klīdām, meklēdami kādu, kas atgādinātu mis Paceplīti, vai ari vietu, kur īpatņi varētu slēpties. Tomēr šeit viss šķita īpašs - pati cilpa ar visu tai piemītošo haotisko dīvainību bija ideāla īpatņu slēptuve. Un tomēr pat šeit ļaudis mūs ievēroja un nemanāmi atskatījās, kad bijām pagājuši garām. Man sākās paranoja. Cik daudzi no apkārtējiem bija nebūtņu spiegi vai pašas nebūtnes? īpaši bīstams man šķita klauns, no kura Bronvīne bija atrāvusi Olīviju. Viņš no mums neatkāpās. Aptuveni piecās minūtēs mēs viņam uzdūrāmies tikpat daudz reižu: tas slaistījās ielas galā, nolūkojās uz

mums no kāda loga, novēroja mūs no fotodarbnīcas teltenes, pinkainajiem matiem un baisajam grimam savādi kontrastējot ar pastorālās lauku ainavas fonu. Šķita, ka tas atrodas visur vienlaikus.

- Nav labi, ka atrodamies tik atklātā vietā, - es sacīju Emmai. - Mēs nevaram te mūžīgi klīst apkārt. Cilvēki mūs pamana. Klauni.