Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Atbildes vietā viņa tikai uz kaut ko norādīja. Priekšā ielas T veida krustojumā bija sapulcējies cilvēku bariņš. Lai gan karnevāla laukumā bija valdījis lipīgs karstums, šie ļaudis bija satinušies mēteļos un šallēs. Viņi drūzmējās ap kādu māju un, atgāzuši galvas, mēmi vēroja kaut ko tieši tāpat, kā to darījām mēs. Pati māja nebija nekas īpašs - četri stāvi, no kuriem trijos augšējos bija tikai šauru, noapaļotu lodziņu rindas, tā atgādinot vecu kantoru ēku. Patiesībā tā nemaz neatšķīrās no apkārtējām celtnēm, ar vienu izņēmumu - tā bija viscaur ledus klāta. Ledus ieskāva nama logus un durvis. Lāstekas kā ilkņi nokarājās no katras palodzes un dzegas. Sniegs vēlās laukā pa mājas durvīm un milzīgās kupenās krājās uz ietves. Šķita, ka ēka kļuvusi par sniegputeņa upuri, turklāt no iekšpuses.

Es pavēros uz sniega apputinātu ielas nosaukuma zīmi: R-KERIJA IE-.

- Es zinu, kas šī ir par vietu! - Melīna iesaucās. - Te atrodas īpatņu arhīvs, kur glabājas visa oficiālā informācija par mums.

- Kā tu to zini? - Emma neticēja dzirdētajam.

- Mis Strazda mani gatavoja, lai es varētu šeit strādāt par tiesībsardzes otro asistenti. Eksāmeni ir ļoti grūti. Es mācos jau divdesmit vienu gadu.

- Vai tai ir jābūt iekaltai ledū? - Bronvīne gribēja zināt.

- Vismaz es par to neko nezinu, - Melīna atbildēja.

- Šeit ari ik gadu sapulcējas Imbrīņu padome uz Nolikuma galīgās redakcijas pieņemšanu, - Milards piebilda.

- Imbrīņu padome sanāk šeit? - Horācijs pārjautāja. - Tik briesmīgi necilā vietā. Es gaidīju kādu pili vai ko tamlīdzīgu.

- Šai vietai nav jāizceļas uz apkārtnes fona, - Melīna skaidroja. - Tai vispār nav jābūt pamanāmai.

- Tādā gadījumā viņiem nepavisam nav izdevies to noslēpt, - Enohs piezīmēja.

- Kā jau teicu, parasti tā nav ledus klāta.

- Kā tev šķiet, kas te varētu būt noticis? - es pavaicāju.

- Nekas labs, - Milards norūca. - Katrā ziņā nekas labs.

Protams, mums vajadzētu pieiet tuvāk un nopētīt māju, bet

tas jau nenozīmēja, ka mums kā muļķiem uzreiz jāmetas tajā iekšā. Palikām nostāk un vērojām pa gabalu. Ļaudis nāca un gāja. Kāds paraustīja durvis, bet tās bija aizsalušas. Ziņkārīgo bariņš maķenīt saruka.

-Tik-tak, tik-tak, - Enohs atgādināja. - Mēs zaudējam laiku.

Izspraukušies cauri dažiem palikušajiem skatītājiem, nostājāmies uz apledojušās ietves. Ēka izstaroja saltumu, un nodrebinājušies mēs sabāzām rokas dziļāk kabatās. Bronvīne mēģināja atvērt durvis ar spēku, un tās acumirklī atsprāga vaļā, eņģēm aizejot pa gaisu, bet vestibils, kas pavērās mūsu acu priekšā, bija pilnībā ledus pārņemts. Ledus pletās no sienas līdz sienai, no grīdas līdz griestiem un dziļāk namā, veidojot zilganu un miglainu kontūru. Tas pats bija sakāms par logiem. Es noskrubināju sasalušo kārtu no vienas, pēc tam no otras rūts, un caur tām bija redzams tikai ledus. Gluži it kā kaut kur šīs mājas dziļumos būtu dzimis kāds ledājs, kura sastingušās mēles spraucas laukā pa katru pieejamo spraudziņu.

Izmēģinājām visus veidus, kā iekļūt iekšā, kādi vien ienāca prātā. Apgājām apkārt visai mājai, meklējot kādas nenoblo-ķētas durvis vai logu, bet visas iespējamās ieejas bija ledus pilnas. Paņēmām akmeņus un ķieģeļus, kas mētājās apkārt,

un mēģinājām sašķaidīt ledu, bet tas bija gluži vai pārdabiski ciets - pat Bronvīnei izdevās ieurbties ne dziļāk par dažām collām. Milards atsauca atmiņā Pasakas, cenšoties atcerēties kādu minējumu par šo ēku, bet prātā nenāca nekas - neviens noslēpuma atminējums.

Visbeidzot nolēmām izšķirties par apzinātu risku. Nostājāmies puslokā ap Emmu, lai noslēptu viņu citu skatieniem; meitene uzkarsēja plaukstas un pielika pie ledus sienas, kas piepildīja vestibilu. Pēc minūtes plaukstas sāka iegrimt ledū un izkusušais ūdens peļķītē krājās mums pie kājām. Tomēr process bija neciešami lēns, un pēc piecām minūtēm Emma bija tikusi tikai līdz elkoņiem.

- Šādā tempā paies visa nedēļa, lai mēs iekļūtu tikai vestibilā, - viņa secināja un atrāva rokas no ledus.

- Vai tu domā, ka mis Paceplīte tiešām varētu būt tur iekšā? - Bronvīne pajautāja.

- Viņai tur jābūt, - Emma stingri noteica.

- Man šāda optimisma epidēmija šķiet aizvien mulsinošāka. - Enoha skepse nemazinājās. - Ja ari mis Paceplīte ir tur iekšā, viņa ir sasalusi ragā.

Emma viņu pārtrauca: - Sēras un žēlabas! Postaža un bēdas! Man tā šķiet, ka tu būtu laimīgs, ja pasaule rīt vienkārši pārstātu eksistēt un tu varētu atzīmēt: - Es taču jums teicu!

Enohs pārsteigts pavērās uz Emmu un nesatricināmi atbildēja: -Ja vēlies, dzīvo fantāziju pasaulē, mīļā, bet es esmu reālists.

-Ja tu kaut reizi piedāvātu ko citu, ne tikai kritiku, - Emma pārmeta, - ja tu kaut reizi ierosinātu ko tādu, ko varētu likt lietā krīzes apstākļos, nevis tikai raustītu plecus neveiksmes un nāves gaidās, es, iespējams, ari varētu paciest tavu nemitīgi drūmo noskaņojumu! Bet tā, kā ir patlaban...

- Mēs taču esam izmēģinājuši visu ko! - Enohs spēra pretī. - Ko gan vēl es varētu likt priekšā?

- Ir kaut kas tāds, ko mēs neesam izmēģinājuši, - Olīvija iebilda, noraugoties uz mums no augšas.

- Un kas tas būtu? - Emma gribēja zināt.