Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Beidzot apjēdzām, ka vēl pavisam nesen mis Paceplīte mums bija vien abstrakta imbrine no maz zināmas cilpas, bet nu viņa bija pārtapusi mitoloģiskā simbolā: pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, viņa bija vienīgā brīvā un pilnasinlgā im-brlne - dzīvs cerības simbols, pēc kā mēs visi bijām tik ļoti izslāpuši. Un te nu tā atradās - mūsu acu priekšā, tik cilvēcīga un trausla. Es viņu pazinu pēc Edisona rādītās fotogrāfijas, tikai nu kundzes sirmajos matos vairs nebija tumšu pavedienu. Viņas pieri izvagoja dziļas rūpju rievas un kā garas iekavas stiepās lejup no mutes kaktiņiem; imbrines pleci bija sagumuši tā, it kā viņa būtu nevis vienkārši veca, bet gan sabrukusi zem nepanesamas nastas - viņu spieda pie zemes viss mūsu izmisīgo cerību smagums.

Imbrīne novilka kapuci no galvas un sacīja: - Ari es ļoti priecājos jūs satikt, dārgie, bet jums tūliņ pat jānāk iekšā, jo tur ārā nav droši.

Viņa pagriezās un aizkliboja tālāk pa eju. Mēs izkārtojāmies rindā cits aiz cita un sekojām kundzei pa apledojušo tuneli, kā pīlēnu rinda seko savai mātei, velkot kājas pa zemi un smieklīgi balansējot ar rokām, lai nepaslīdētu. Tāda bija imbrīnes vara pār brīnumainajiem bērniem: jau tikai viņas klātbūtne -kaut ari mēs tikai nupat bijām satikušies - acumirklī atstāja uz mums nomierinošu iespaidu.

Grīda tiecās augšup, un, pagājuši garām klusām, ar ledus bārdām apaugušām kurtuvēm, nonācām lielā telpā, kas bija piekrauta ar ledu no grīdas līdz griestiem un no sienas līdz sienai, izņemot eju, kurā mēs stāvējām un kura bija izcirsta tieši istabai pa vidu. Ledus bija biezs, bet dzidrs, un dažviet bija redzams pat divdesmit līdz trīsdesmit pēdu dziļumā ar pavisam nelieliem traucējumiem. Šķita, ka šī telpa savulaik bijusi apmeklētāju pieņemšanas zāle: krēslu rindas taisnām atzveltnēm bija pavērstas pret masīvu galdu un dažiem kartotēkas skapīšiem - visu klāja tonnām ledus. No neaizsniedzamu logu rindas, aiz kuriem kā neizteiksmīgi pelēka svītra aizstiepās iela, spīdēja zilgana, filtrēta gaisma.

Simtiem tukšpauru varētu nedēļu skaldīt šo ledus blāķi un netikt mums klāt. Ja nebūtu ieejas tuneļa, šo vietu varētu uzskatīt par ideālu cietoksni. Vai arī par ideālu cietumu.

Pie sienām karājās desmitiem pulksteņu, to sastingušie rādītāji ziņoja par dažādu laiku. (Varbūt, lai sekotu laikam dažādās cilpās?) Virs tiem uzraksti ar bultām norādīja uz noteiktu kabinetu atrašanās vietu:

4- ĪSLAICĪGO LIETU APAKŠSEKRETARIĀTS i GRAFISKO IERAKSTU GLABĀTAVA NEKONKRĒTI STEIDZAMI JAUTĀJUMI -+

LIETU SAREŽĢĪŠANAS UN NOVILCINĀŠANAS NODAĻA -»

Caur pavērtajām Īslaicīgo lietu apakšsekretariāta durvīm es ieraudzīju kādu ledū kaltu cilvēku. Tas bija sasalis saliektā pozā, it kā ledus būtu sastindzinājis tā ķermeni mirklī, kad vīrietis centās atraut pēdas no zemes. Viņš bija tur atradies jau labu laiku. Noskurinājies novērsu skatienu.

Tunelis noslēdzās ar izsmalcinātu, balustrādēm rotātu kāpņu telpu, kur nebija ledus, bet gan netverami daudz papīra lapu. Uz kāda no zemākajiem pakāpieniem stāvēja meitene un vēroja, kā mēs nobremzējam un bez ipaša entuziasma slidināmies uz viņas pusi. Viņas garie mati bija nopietni pāršķirti celiņā tieši pa vidu un brīvi krita līdz pat gurniem, apaļās bril-lītes nemitīgi nācās bīdīt atpakaļ uz deguna, un plānās lūpas radīja iespaidu, ka to īpašniece ne reizi mūžā nav pasmaidījusi.

- Alteja! - mis Paceplīte skarbi uzsauca. - Šeit nedrīkst klaiņot apkārt, kamēr ieeja ir atvērta. Kas tik te nevar ieklīst!

- Jā, kundze, - meitene atsaucās un viegli palieca galvu sānis. - Kas tie tādi, direktores kundze?

- Tie ir mis Peregrines aizbilstamie. Es tev stāstīju par viņiem.

- Vai tie atnesa ko ēdamu? Vai zāles? Vai vispār kaut ko noderīgu? - Meitene runāja mokoši nesteidzīgi, viņas balss bija tikpat kokaina kā sejas izteiksme.

- Vairs nekādu jautājumu, iekams nebūsi aizvērusi durvis! - mis Paceplīte noskaldīja. - Ātri!

-Jā, kundze. - Meitene uzsvērti nesteidzīgi aizvilkās prom pa tuneli, velkot rokas gar sienām.

- Es atvainojos, - mis Paceplīte piebilda. - Alteja negrib būt spītīga, viņa tikai pēc dabas ir ietiepīga. Bet viņa neļauj nākt tuvumā vilkiem un ir mums ārkārtīgi vajadzīga. Pagaidīsim šeit, līdz Alteja atgriežas.

Mis Paceplīte apsēdās uz zemākā pakāpiena, un, kad viņa kustējās, es gluži vai dzirdēju vecos kaulus krakšķam. Es nesapratu, ko viņa domāja ar vārdiem neļauj vilkiem nākt tuvumā, bet man bija pārlieku daudz citu jautājumu, ko uzdot, tāpēc šo varēja atlikt uz vēlāku laiku.

- Mis Paceplīte, kā jūs zinājāt, kas mēs esam? - Emma pavaicāja. - Mēs taču neko neteicām.

- Imbrinei tas ir jāzina, - viņa attrauca. - Mani vērotāji sēž kokos no šejienes līdz pat īru jūrai. Turklāt jūs jau esat slaveni! Tikai vienas imbrines aizbilstamajiem ir izdevies pilnībā un visiem izbēgt no nebūtņu nagiem, un tā ir mis Peregrine. Bet man nav ne jausmas, kā jūs veicāt tik tālu ceļu un netikāt sagūstīti un kā, pie visiem īpatņiem, jūs atradāt mani!