Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Pie mums nesteidzīgi atgriezās garmatainā meitene, velkot plaukstas gar ejas sienām. Visur, kur viņa pieskārās, slāni pēc slāņa veidojās jauns ledus. Tunelis viņai aiz muguras jau bija sašaurinājies līdz pēdas platumam, pavisam drīz tas sakļausies ciet un iemūrēs mūs visus.

Mis Paceplīte pamāja meitenei. - Alteja, tūliņ uzskrien augšā pa kāpnēm un liec medmāsai sagatavot operāciju zāli! Un man vajadzēs visus manus ārstnieciskos līdzekļus.

- Vai ar medicīnas līdzekļiem jūs domājāt uzlējumus, izvilkumus vai suspensijas?

- Visu! - mis Paceplīte atkliedza. - Un ātri, mums ir neatliekams gadījums!

Tad es redzēju, kā meitene pamana mis Peregrīni un viņas acis mazliet ieplešas - tā bija līdz šim redzamākā Altejas reakcija -, un viņa nozuda kāpnēs.

Šoreiz jau skriešus.

Kamēr kāpām augšā pa kāpnēm, es pieturēju mis Paceplīti aiz rokas. Ēkai bija četri stāvi, un mēs virzījāmies uz pašu augšējo. Ja neskaita kāpņu telpu - vienīgo, kas mājā bija atstāta brīva, - visi citi stāvi bija aizsaluši, istabas un gaiteņus piepildīja ledus. Mēs faktiski kāpām augšup pa gigantiska ledus kuba izdobto serdeni.

Es ielūkojos dažās aizsalušajās istabās, kurām steidzāmies garām. Piebriedušas ledus mēles bija izrāvušas durvis no eņģēm, un gar ieplaisājušajām aplodām manīju kratīšanas pēdas: apgāztas mēbeles, vaļā atrautas atvilktnes, ar papīriem piebārstītas grīdas. Pret kādu rakstāmgaldu bija atsliets automāts, tā saimnieks bija sastindzis kustībā. Kāds īpatnis bija pakritis kaktā; siena viņam virs galvas bija ložu kārtas sacaurumota. Šie cilvēki bija sastinguši kā Pompeju upuri, tikai ledū, nevis pelnos.

Bija grūti noticēt, ka par visu redzēto bija atbildīga viena vienīga meitene. Ja neskaita imbrines, Alteja bija viena no spēcīgākajiem īpatņiem, kādu jebkad biju redzējis. Pacēlis skatienu, pēdējā brīdī pamanīju, kā viņa nozūd augšējā kāpņu laukumiņā, bezgalīgajām krēpēm plīvojot aiz muguras kā neskaidram pēctēlam.

Es nolauzu no sienas lāsteku. - Vai tiešām viņa to visu panāca? - es jautāju, grozot ledus gabalu rokā.

- Tā tiešām bija, - mis Paceplīte apstiprināja, man blakus elsodama. - Viņa ir - pareizāk gan jāsaka, bija - sarežģīša-nas un novilcināšanas lietu ministra mācekle, un dienā, kad nebūtnes ielauzās ēkā, šeit dežurēja. Tobrīd viņa vēl pilnībā neapzinājās savas spējas un bija pieradusi tikai pie tā, ka rokas izstaro pārdabisku aukstumu. Ja ticētu pašas Altejas teiktajam, viņas spējas esot noderīgas karstās vasaras dienās, bet meitene nekad tās nebija iztēlojusies kā aizsardzības ieroci - līdz brīdim, kad divi tukšpauri viņas acu priekšā sāka aprīt viņas ministru. Nāvīgi pārbijusies, Alteja pamodināja sevī līdz šim neapzinātus spēka krājumus un sasaldēja telpu - un tukšpau-rus - un pēc tam ari visu namu, turklāt tas viss notika tikai dažu minūšu laikā.

- Minūšu! - Emma iesaucās. - Neticami!

- Es gan būtu gribējusi būt klāt un pati to redzēt, - mis Paceplīte piebilda, - tomēr tādā gadījumā viņi, visticamāk, būtu mani sagūstījuši tāpat kā visas citas imbrines, kas šeit atradās: mis Naitdžāru, mis Žubīti un mis Vārnu.

- Vai tad ledus neapturēja briesmoņus? - es painteresējos.

- Tas apturēja daudzus, - mis Paceplīte atbildēja. - Es pieļauju, ka daži joprojām ir tepat - sasaluši dažādos ēkas nostūros. Tomēr, par spīti zaudējumiem, nebūtnes galu galā panāca to, pēc kā bija ieradušies. Pirms sasala visa ēka, viņi paguva izdabūt imbrines laukā pa jumtu. - Mis Paceplīte nožēlā nopurināja galvu. - Zvēru pie savas dzīvības, kādu dienu es personiski pavadīšu līdz ellei ikvienu, kas nodarījis pāri manām māsām!

- Tad jau sanāk, ka no Altejas spēka nav bijis nekādas jēgas, - Enohs secināja.

- Alteja nespēja izglābt imbrines, bet viņa radīja šo paslēptuvi, un ari tas ir gana svētīgi, - mis Paceplīte paskaidroja. - Ja tās nebūtu, mums nebūtu, kur patverties. Dažas pēdējās dienas es to izmantoju kā operāciju bāzi un nogādāju šurp tos, kas izdzīvojuši uzbrukumos cilpām, ja tādus izdodas atrast. Šis ir mūsu cietoksnis - vienīgā īpatņiem drošā vieta visā Londonā.

- Un kā jums, kundze, veicies jūsu centienos? - Milards painteresējās. - Tas suns teica, ka jūs nācāt šurp, lai palīdzētu savām māsām. Vai esat guvusi kādus panākumus?

- Nē, - mis Paceplīte nočukstēja. - Mani centieni nav guvuši panākumus.

- Mis Paceplīte, varbūt Džeikobs var jums palīdzēt, - ierosināja Olīvija. - Viņš ir ļoti īpašs.

Mis Paceplīte iesānis pavērās uz mani. - Vai tiešām? Un kādas ir jūsu īpašās spējas, jaunais cilvēk?

- Es redzu tukšpaurus, - mazliet apjucis sacīju. - Un jūtu tos.

- Un reizēm viņš tos nogalina, - Bronvīne piebilda. - Ja mēs nebūtu atraduši jūs, mis Paceplīte, Džeikobs bija gatavs palīdzēt mums palavīties garām tiem tukšpauriem, kas apsargā soda cilpas, lai mēs varētu izglābt kādu no sagūstītajām imbri-nēm. Patiesībā varbūt viņš varētu jums palīdzēt...

- Cik jauki! - mis Paceplīte sacīja. - Bet manas māsas netiek turētas soda cilpās vai vispār kaut kur Londonā, par to es esmu pārliecināta.

- Vai tiešām viņu tur nav? - es pārjautāju.