Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Alteja atgriezās ar biksēm, ko pameta Kolam, un tas apģērbās. Mis Paceplīte norādīja, ka Bronvinei, klaunam un salokāmajam cilvēkam jāapsargā Kols, un apbruņoja tos ar lāstekām. Nomērķējuši asos galus uz vīrieša muguru, viņi devās uz vestibilu. Mēs visi sekojām. Bet, līdzko pie ieejas mazajā, tumšajā kabinetā pirms imbriņu saieta telpas izveidojās sastrēgums, viss nogāja greizi. Kāds paklupa uz matrača un nokrita. Tad es tumsā izdzirdēju skaļu kņadu. Emma uzšķīla gaismu īstajā bridi, lai paspētu pamanīt, kā Kols velk Alteju aiz matiem. Meitene spārdījās un vicināja rokas, bet Kols piespieda viņai pie rīkles noasinātu lāsteku un uzkliedza: - Stāviet, kur esat, vai es to ietriekšu viņai vēnā!

Mēs sekojām Kolam drošā attālumā. Viņš aizvilka Alteju, kas sīvi pretojās, līdz saietu telpai, tad ciešā tvērienā piespieda ar lāpstiņām pie ovālā galda, turot lāsteku kādu collu no meitenes acs, un iebrēcās: - Tādas ir manas prasības!

Pirms Kols paspēja izdarīt ko vairāk, Alteja tomēr izsita lāsteku viņam no rokas. Tā aizlidoja pa gaisu un ar aso galu ieurbās Dienu kartes lappusēs. Kamēr vīrietis joprojām stāvēja, pārsteigumā pavēris muti, meitenes roka pietuvojās viņa bikšu priekšai, un viņa pavērtajās lūpās jau vidēja šoks.

- Aiziet! - Emma noaurojās un kopā ar mani un Bronvlni caur koka durvīm metās pie Kola. Taču, kamēr mēs skrējām uz priekšu, šķita, ka lielās telpas attālums ir sarucis, un vienā mirkli Altejas un Kola cīniņā bija noticis pavērsiens: Kols palaida meiteni vaļā un novēlās uz galda, izstieptām rokām sniedzoties pēc lāstekas. Alteja nokrita kopā ar viņu, tomēr nelaida vīrieti vaļā. Nu jau viņa bija abām rokām saķērusi tā augšstilbu. Ledus garoziņa ātri pārklāja Kola ķermeņa apakšdaļu, paralizējot to un vienlaikus piekaļot pie vīrieša kājas Altejas plaukstas. Viņam izdevās ar vienu pirkstu apķert lāsteku un tad jau sagrābt to saujā. Pēc tam Kols, rēcot aiz piepūles un sāpēm, izrāva lāsteku no kartes un pagrieza ķermeņa augšdaļu tā, lai asais gals būtu nomērķēts uz Altejas muguru. Kols brēca, lai meitene laiž viņu vaļā un izkausē ledu, vai ari viņš ietrieks lāsteku tās miesā.

Mēs jau atradāmies pavisam tuvu, kad Bronvlne notvēra mani un Emmu un neļāva virzīties tālāk.

Kols kliedza: - Izbeidz! Tūlīt izbeidz! - Viņa seja saviebās sāpēs; ledus jau stiepās pāri viņa krūtīm un pleciem. Pēc dažām sekundēm apledojušas būtu ari rokas un plaukstas.

Alteja neapstājās.

Un tad Kols to izdarīja - viņš ietrieca lāsteku meitenei mugurā. Alteja sāpju šokā saspringa, tad ievaidējās. Mis Paceplite metās pie meitenes, saukdama viņu vārdā, bet ledus, kas bija noklājis jau gandrīz visu Kola ķermeni, sāka ļoti strauji atkāpties. Kad mis Paceplite pieskrēja klāt, viņš jau gandrīz bija atbrīvojies no stinguma. Taču sāka kust ari viss apkārt esošais ledus - tas ruka un atkāpās tikpat ātri kā Altejas dzīvība. Ledus ūdens no bēniņiem pilēja un tecēja zemē no griestiem, tāpat kā Altejas asinis pilēja no viņas ķermeņa. Viņa šķirās no dzīvības, saļimusi mis Paceplītes rokās.

Bronvlne vienā mirkli bija uz galda, ar vienu roku sagrābusi Kolu aiz rīkles, bet ar otru saberzusi sniegā viņa ieroci. Mēs dzirdējām, kā ari apakšējos stāvos kūst ledus, un tad jau tas bija pazudis no logu rūtīm. Mēs metāmies pie tiem, lai pavērtos laukā, un ieraudzījām ūdeni, kas straumēm plūda no logiem uz ielu, kur kareivji pelēkās kamuflāžas uniformās ķērās pie laternu stabiem un ūdens hidrantiem, lai ledus ūdens viļņi tos neaiznestu prom.

Un tad mēs saklausījām viņu zābaku zoles klaudzam uz kāpnēm zem mums un uz jumta mums virs galvas, un jau nākamajā mirkli tie iebrāzās vestibilā, kliedzot un vicinot ieročus. Daži no vīriešiem bija uzlikuši nakts redzamības brilles, un visi bija apkārušies ieročiem: kompaktiem automātiem, pistolēm ar lāzera tēmēkli, kaujas nažiem. Tikai trijatā kareivjiem izdevās atraut Bronvīni no Kola, kurš gārdza caur gandrīz saspiesto elpvadu: - Vediet tos prom, un nekādas žēlastības!

Mis Paceplite kliedza un lūdza, lai pakļaujamies. - Dariet, ko jums liek, vai ari viņi nodarīs jums pāri! - Bet viņa neatkāpās no Altejas ķermeņa, tāpēc iebrucēji vispirms ķērās pie viņas. Tie aizrāva Alteju prom un notrieca mis Pacepllti zemē. Tad viens no zaldātiem izšāva griestos automāta kārtu, lai mūs nobiedētu. Kad ieraudzīju, ka Emma jau grasās ar plaukstām iedegt ugunīgu lodi, es sagrābu viņas roku un lūdzos: - Nedari tā, lūdzu, nedari tā! Viņi tevi nogalinās! - Tad šautene ietriecās man krūtīs, un es gārgdams novēlos zemē. Viens no kareivjiem sasēja man rokas aiz muguras.

Dzirdēju, kā viņi mūs saskaita. Kols skaļi nosauca mūsu vārdus, lai pārliecinātos, ka pat Milards ir pieskaitīts, jo pēc trim kopā ar mums pavadītām dienām viņš jau pazina mūs visus, zināja par mums visu.