Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Tas bija mans telefons. Tas vibrēja. Nespēju noticēt. Es izvilku aparātu no kabatas. Baterija bija gandrīz izlādējusies, signāls skanēja tik tikko dzirdami. Uz ekrāna bija rakstīts: TĒTIS (177 NEATBILDĒTI ZVANI).

Ja nebūtu tik nestabils uz kājām, es, iespējams, neatbildētu. Kuru katru bridi varēja parādīties kāds virs ar ieroci un visam

pielikt punktu. Nebūt nebija piemērotākais brīdis sarunai ar tēvu. Bet es nedomāju sakarīgi, un ik reizi, kad tālrunis zvanīja, vecais Pavlova instinkts lika man atbildēt.

Es nospiedu atbildes pogu. - Hallo?

Otrā galā atskanēja aizelsies kliedziens. Tad vārdi: - Džei-kob? Vai tas esi tu?

- Tas esmu es.

Laikam izklausījos briesmīgi. Mana balss skanēja drīzāk kā vārgs čuksts.

- Ak mans Dievs, mans Dievs! - iesaucās tētis. Viņš nebijā cerējis dzirdēt manu atbildi. Varbūt bija jau atmetis cerību, uzskatīja mani par mirušu un šoreiz zvanīja, tikai refleksīva sēru instinkta dzīts, kuram nespēja turēties pretī. - Nezinu... kur tu... kas notika... Kur tu esi, dēls?

- Ar mani viss ir kārtībā, - es atbildēju. - Esmu dzīvs. Londonā.

Nezinu, kāpēc piebildu beidzamos vārdus. Laikam šķita, ka esmu tētim vismaz nedaudz patiesības parādā.

Tad izklausījās, ka tēvs atraujas no klausules un kādam uzsauc: - Tas ir Džeikobs! Viņš ir Londonā! - Tad viņš atkal runāja ar mani: - Mēs jau domājām, ka esi miris.

- Zinu. Nē, es gribēju teikt, ka neesmu pārsteigts. Piedod, ka tā aizgāju. Ceru, ka pārlieku tevi nenobiedēju.

- Tu mūs pārbiedēji līdz nāvei, Džeikob. - Tēvs nopūtās, un šajā ilgajā, trīsošajā skaņā apvienojās atvieglojums, nespēja noticēt un izmisums. - Mēs ar mammu ari esam Londonā. Pēc tam kad policija nevarēja tevi atrast uz salas... Lai nu kā, tam vairs nav nozīmes. Tikai pasaki, kur tu esi, un mēs aizbrauksim tev pakaļ!

Emma sakustējās. Viņa atvēra acis un pavērās uz mani aizmiglotām acīm, it kā būtu noslēpusies dziļi sevi un vērtos mani cauri jūdzēm tālām smadzenēm un ķermeni. Tad ierunājas Edi-sons: - Labi, ļoti labi, tagad tikai neģībsti! - Un sāka laizīt meitenes delnu.

Es sacīju klausulē: - Es nevaru tikties, tēt. Nedrīkstu jūs iejaukt tajā visā.

- Ak Dievs, es zināju. Tu lieto narkotikas, vai ne? Klau, lai ar ko tu būtu sasējies, mēs varam palīdzēt. Mums nav jāiejauc tajā policija. Mēs tikai gribam, lai tu atgriezies.

Tad man galvā uz mirkli viss satumsa, un, kad atkal nācu pie samaņas, kuņģī tik spēji iesāpējās, kas es nometu klausuli.

Edisons sarāvās un palūkojās augšup uz mani. - Kas ir?

Un tobrīd es ieraudzīju pie būdiņas stikla no ārpuses piespiežamies garu, melnu mēli. Tai ātri vien pievienojās otra un trešā.

Tukšpauris. Atkusušais briesmeklis. Tas bija mums sekojis.

Suns to neredzēja, bet no manas sejas izteiksmes viegli noprata. - Tas ir viens no viņiem, vai ne?

Es bez skaņas atbildēju: - Jā. - Un Edisons ierāvās kaktā.

- Džeikob? - klausulē metāliski atbalsojās tēta balss. - Džei-kob, kur tu paliki?

Mēles sāka tīties ap būdiņu un ieskaut mūs no visām pusēm. Es nezināju, ko darīt, tikai biju pārliecināts, ka kaut kas ir jādara, tāpēc izkustināju pēdas, atspiedos ar plaukstām pret sienām un ar spēku piecēlos kājās.

Un tad es nonācu aci pret aci ar tukšpauri. No atvērtās, pārpilnās mutes kā vēdeklis pletās mēles. Briesmoņa acis bija melnas un raudāja vēl melnākas asaras; tās blenza uz mani cauri stiklam tikai no pāris collu attāluma. Tukšpauris ierēcās tik zemā, dziļā balsī, ka no tā manas iekšas sagāja receklī un es gandrīz vai sāku vēlēties, kaut briesmonis mani vienkārši nobeigtu, lai visām šim sāpēm un šausmām beidzot pienāktu gals.

Suns ierējās Emmai tieši sejā. - Mosties! Mums tevi vajag, meitenīt! Uzšķil uguni!

Bet Emma nebija spējīga ne parunāt, ne nostāvēt, un mēs atradāmies vieni paši metro pazemes stacijā - izņemot divas sievietes lietusmēteļos, kuras muka prom, aizspiedušas degunus, lai nejustu tukšpaura baiso smirdoņu.

Un tad visa telefona būdiņa līdz ar mums sāka līgoties uz vienu un otru pusi, un es dzirdēju pēdējās skrūves, kas

vēl turēja būvi pie zemes, ievaidamies un lūstam. Tukšpauris lēnītēm pacēla mūs gaisā - vispirms collas sešas, tad pēdu, divas - un atkal trieca pret zemi. Būdiņas stikli sasprāga gabalos un izbira pār mums.

Un tad mani no tukšpaura vairs nešķīra nekas. Ne colla, ne stikla rūts. Tā mēles ielīda būdiņā, apvijās ap manu roku, vidukli, pēc tam ari ap kaklu un spieda to aizvien ciešāk, līdz es vairs nespēju paelpot.

Tobrīd sapratu, ka esmu miris. Un, tā kā biju miris, es vairs neko nespēju mainīt, tāpēc pārstāju cīnīties. Es atslābināju visus muskuļus, aizvēru acis un ļāvos sāpēm, kas uzsprāga vēderā kā raķetes uguņošanā.

Un tad notika kaut kas dīvains: sāpes atslāba. Tās mainījās un pārtapa. Es tajās ieplūdu, sāpes mani ieskāva, un aiz to kailās virsmas es atklāju kaut ko mierīgu un maigu.

Čukstu.

Es atkal atvēru acis. Šķita, ka tukšpauris sasalis blenž manī. Es raudzījos viņam pretī un vairs nebaidījos. No skābekļa trūkuma man metās raibs gar acīm, taču sāpes nejutu.