Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Šonedēļ tu būsi tualetes uzraudze. Mollij, es vēlos, lai tualetē nebūtu ne pleķīša netīrumu, un, lai panāktu to, tu lietosi šo birstīti. Un nemaz nedomā, ka varēsi izmantot parasto tualetes suku, jo es tevi vērošu.

Aderstones jaunkundze vēlreiz pašapmierināti pasūkāja zobus un pameta telpu. Mollija atkrita uz vannas malas. Šovakar viņa bija jutusi nākam nepatikšanas. Viņa blenza uz savu nodilušo zobu birstīti cerībā, ka draugs Rokijs ļaus viņai lietot savējo.

Izvelkot diegu no sava pelēkā, nodilušā, vecā dvieļa, mei­tene iedomājās, kā būtu, ja viņa būtu ietīta pūkainā, baltā dvielī, nu gluži tādā, kāds tika rādīts TV reklāmās.

Zudīs tavas rūpes,

Neviens nebūs ūpis,

Visi dvieļi būs dievīgi,

Ja tos mazgās ar Mākoni Deviņi.

Mollijai patika reklāmas. Tās rādija, cik jauka un skaista varētu būt dzīve, ja viņa tiktu pārcelta no savas pasaules reklāmu pasaulē. Vairums reklāmu bija muļķīgas, taču Mol­lijai bija savas mīļākās, kuras tādas nebija. Tajās uzstājās draugi draugi, kas vienmēr priecātos ieraudzīt Molliju tad, kad viņa tos apmeklētu savās iedomās.

Ietinies luksā, Mākonis Deviņi upsā!

No baltā dvieļa sapņa Molliju iztraucēja vakara zvans. Meitene satrūkās. Kā vienmēr viņa bija nokavējusi.

Vienmēr nokavējusi, vienmēr satraukusies. Pārējie bērni mēdza saukt Molliju par Bīstamo Zonu vai ari Zonu, jo viņa bija tik neveikla un viņu vienmēr piemeklēja neveiks­mes. Vēl viņai bija tādas iesaukas kā Miegazāle, jo visi ap­galvoja, ka Mollijas balss uzdzen tiem miegu, un Spokacs, jo viņas acis bija tumšzaļas un atradās tuvu viena otrai Tikai labākais draugs Rokijs un daži jaunākie bāreņi sauca viņu par Molliju.

-     Mollij! Mollij!

Pāri gaitenim, ko tagad pildīja bērni, kuri nesās lejup pa kāpnēm, Mollija saskatīja Rokija tumšbrūno, melno sprogu ieskauto seju, kura it kā teica, ka jāpasteidzas. Mollija paķēra zobu birstīti un skrēja uz guļamtelpu, ko viņa dalīja ar divām meitenēm Heizlu un Sintiju. Kad meitene šķērsoja gaiteni, divi vecākie zēni, Rodžers Fibins un Gordons Boilss, rupji nogrūda viņu malā.

-     Novācies, Zona.

-    Vācies, Miegazāle.

-     Ātrāk, Mollij! sauca Rokijs, stumdams kājās čības. Mēs nedrīkstam nokavēt! Aderstone dabūs trieku… Un iedomājies, viņš piebilda, viņa taču var aizrīties ar sa­viem liekajiem zobiem. Rokijs iedrošinoši uzsmaidīja Mollijai, kad tā meklēja savu pidžamu. Zēns vienmēr prata viņu uzmundrināt. Viņš to tik labi pazina.

Tas notika tā.

*

Mollija un Rokijs bija ieradušies Hārdvikas bāreņu namā pirms desmit gadiem. Baltais un melnais bērns.

Molliju Aderstones jaunkundze bija atradusi kartona kastē uz kādu durvju sliekšņa, bet Rokiju bērnu ratiņos garāžā aiz Braiersvilas policijas iecirkņa. Kāds bija izdzir­dējis viņu nebalsī kliedzam.

Aderstones jaunkundzei nepatika zīdaiņi. Viņas izpratnē tie bija trokšņaini, smirdoši, čīkstoši radījumi, un no do­mas, ka kādreiz būtu jāmaina autiņi, viņai allaž kļuva ne­labi. Tā nu Mollijas un Rokija pieskatīšanai tika nolīgta kāda kautrīga pilsētiņas atraitne Trinklberijas kundze, kura jau agrāk bija palīdzējusi tikt galā ar bāreņu nama bērniem. Un, tā kā Trinklberijas kundze vārdus bērniem deva pēc tā, kādās drēbēs tie bija atrasti, vai arī pēc bērnu atnesējiem piemēram, grozā atrastais autiņos ievīstītais bērns tika nodēvēts par Mozu Autiņu, cits par Atlasa Bruņinieku, jo bija tērpts naktskreklā ar atlasa jostu, arī Mollija un Rokijs saņēma itin savdabīgus vārdus.

Mollijas uzvārds Mūna nāca no firmas nosaukuma "Mūna mīkstās karameles", kas rozā un zaļā krāsā bija uzdrukāts uz viņas kartona kastes malām. Kad Trinldberijas kundze kastē bija atradusi sūkājamu karameli uz kociņa, viņa bērnu nosauca par Sūkājamo Mūnu. Kad nu Aderstones jaun­kundze bija atteikusies atzīt Sūkājamo par bērna vārdu, Sūkājamā Mūna kļuva par Molliju Mūnu.

Rokija vārds bija ņemts tieši no viņa sarkanajiem bērnu ratiņiem. To priekšā bija rakstīts "Sarkanais rokeris". Rokijs pēc miesas būves bija masīvs kā klints un ļoti mierīgs. Šo mieru viņam piešķīra sapņainums taču tas bija citāds nekā Mollijai. Mollija sapņoja vaļējām acīm, lai aizbēgtu, bet Rokija sapņainums bija apcerīgs, it kā viņš domātu par savādo pasauli sev apkārt. Pat zīdaiņa vecumā viņš bieži mēdza gulēt, domādams un klusi dūkdams pie sevis. Viņa dziļā, piesmakusī balss kopā ar pievilcīgo izskatu vedināja Trinklberijas kundzi uz domām, ka reiz viņš kļūs par roka zvaigzni un dziedās sievietēm mīlas dziesmas. Tā nu Rokijs Skārlets, vārds, kādu tā viņam deva, izrādījās ļoti piemērots [3] .