Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Vispirms jau viņu pamodināja modinātājpulkstenis, zvanot tieši ausī. Aderstones jaunkundzes mīlulītei lielkaulainajai Heizlai patika modināt Molliju tik rupji, cik vien iespējams. Heizla bija kārtīgi savākusi līdz pleciem garos, melnos matus ar lenti un jau iespīlējusi savu atlē­tisko ķermeni cieši pieguļošajā, zilajā skolas formas tērpā.

Šodien skolā ir kross, Spokace, un arī piecdesmit vārdu gramatikas kontroldarbs, viņa paziņoja. Un tad, apmie­rināti šūpodama zvaniņu, aizgāja ļaunā priekā par to, ka izdevies Mollijai sabojāt rītu.

Mollija aši apģērbās un iegāja guļamtelpā, ko Rokijs dalīja ar Gordonu. Gordons viņu apsveica, metot viņas virzienā slapju papīra glāzi. Rokijs klusi dungoja pie sevis, neievērodams neko sev apkārt.

Rok, jautāja Mollija, vai atceries, ka šodien ir gra­matikas kontroldarbs?

Nokavēto viņi centās atgūt brokastu laikā, bet tas bei­dzās vienīgi ar to, ka Aderstones jaunkundze viņiem at­ņēma mācību grāmatas. Tad Aderstones jaunkundze izjuta dziļu baudījumu, vērojot, kā Mollija ar zobu birstīti tīra tualeti. Kad viņi bija izgājuši uz ceļa, kāds no ciema pui­kām meta Heizlai ar ūdensbumbu. Kad Heizla pieliecās, ūdensbumba trāpīja Mollijai, no trieciena izšķīda un iz­mērcēja viņu caurcaurēm. Heizlai un viņas pavadoņiem, četriem vecākajiem bērniem, tas likās ļoti smieklīgi.

Beigu beigās skola sākās bez Mollijas un Rokija, kas nokavēja sanāksmi, jo centās izžāvēt Mollijas džemperi un blūzi uz radiatora meiteņu ģērbtuvē. Viņi zināja, ka nokavēs pirmo stundu, un tas nepavisam nebija prātīgi darīts.

-Jūs esat nokavējuši! kliedza skolotāja Todlijas [4] kun­dze, kad abi ienāca klasē. Un jūs esat nokavējuši klases sapulci. Es jūs sodīšu vēlāk. Aaa-pčiīī!

Todlijas kundzei bija piemetušās iesnas, un tas notika vienmēr, kad viņa uztraucās.

Mollija nopūtās. Atkal kaut kādi sodi.

Attiecībā uz sodiem Todlijas kundze demonstrēja bagā­tīgu izdomu. Un, protams, Mollijai nācās tos izciest pir­majai. Piemēram, kad meitene desmito reizi tika pieķerta, košļājam papīru, Todlijas kundze bija likusi viņai apsēsties klases stūri un apēst žūksni datoru papīra. Mollijai tas bija prasījis divas stundas, un bija ļoti nepatīkami. Grūti iedomāties, ka papīrs ir sviestmaize ar kečupu vai virtulis, tas tāpat garšo pēc papīra.

Mollija nevarēja ciest Todlijas kundzi un priecājās, ka viņa izskatās tik atbaidoši uzpampušu seju un pa pusei plikpauraina, ar vēderu, kas līdzinās ar ūdeni pildītam gumijas maisam. Izskats pilnībā atbilda viņas būtībai. Mol­lija būtu varējusi izjust līdzjūtību pret Todlijas kundzi par to, ka viņai iekšās viss trokšņo un burbuļo, ka viņai ir alerģija pret visu un ka viņai tā jāšķauda. Bet, kā jau teikts, meitene to ienīda.

Todlijas kundzes šķavu lēkmes parasti noderēja no­rakstīšanai, taču šodienas kontroldarbā par norakstīšanu nevarēja būt ne runas, jo atbildes nezināja ne Rokijs, ne Mollija. Viņi apsēdās divos ķirmju sagrauztos solos klases priekšā.

Kontroldarbs bija vienkārši šausmīgs. Vārdi bija ne tikai pareizi jāuzraksta, bet ari jāizskaidro to nozīme. Mollija un Rokijs maldījās pa jautājumiem, mēģinot uzminēt at­bildes.

Kad visi bija beiguši, Todlijas kundze savāca kontroldar­bus un, ķērusies pie to vērtēšanas, uzdeva skolēniem an­gļu valodas izpratnes vingrinājumu. Vērtēšanu viņa sāka ar Molliju. Vairākas minūtes klasi pildīja viņas spiedzīgās, augstās balss skaņas, ko pavadīja skaļas šķavas. Mollijas kuņģis sažņaudzās, kad sākās kārtējais rājiens. Viņas spēki sāka zust. Galu galā neviens taču nespēj izciest tik daudz sitienu. Viņa uzlika savas labākās pretiztirzāšanas bruņas un izslēdzās. Tas bija jādara, lai Todlijas kundzes ļaunā balss nespētu viņu ievainot. Domās viņa aizpeldēja prom no klases, līdz skolotājas šausmīgā balss kļuva aizvien klusāka un attālinājās, it kā būtu dzirdama pa telefonu, bet apspīlēto svārku kroplīgais apveids pārvērtās violeti oranžā miglas traipā.

Tu esi nepareizi uzrakstījusi "NESLAVA". Aaa-p-čiiiiiii… Tur nav jābūt garajam ē, un īstenībā tas nozīmē to pašu, ko slava, tikai sliktā nozīmē, un man jāsaka, ka to pilnībā var attiecināt uz tevi, vai ne, Mollij? Ko?… Ko?… Ko?

Mollija saslējās.

-     Mollij Mūna! Vai tu reiz manī klausīsies, tu nekam nederīgais skuķi!

-     Piedodiet, ka liku jums vilties, Todlijas kundze! Nā­kamreiz centīšos labāk.

Todlijas kundze nosprauslājās, nošķaudījās un apsēdās, pa vēnām traucoties adrenalīnam.

Rītam Mollija piešķīra desmit briesmīguma balles no desmit iespējamām. Tomēr pēcpusdienā notika kaut kas vēl ļaunāks un tam nebija nekāda sakara ar skolotājiem.